Vecāki ir pelnījuši brīvlaiku!

Katrs no Latvijas vecākiem, kuru bērns ir uzsācis izglītības gaitas, būs saskāries ar šādu vai līdzīgu izaicinājumu: rudenī, tuvojoties Miķeļdienai, bērnam tiek uzdots sagatavot pašdarinātu dekorāciju par godu šiem rudens ražas svētkiem. Bieži vien, it īpaši bērnudārzā vai jaunākajās klasītēs, šāds uzdevums nav iespējams bez vecāku iesaistīšanās – jādodas pastaigā, jālasa sarkandzeltenās lapas, jānovāc vai jānopērk rudens veltes un jāpalīdz bērnam apvienot šīs dažādās projekta daļas. Gribas taču bērnam iemācīt lietas, saņemt labu vērtējumu un godam reprezentēt savu ģimeni. Arī ārkārtas stāvokļa laikā vecāki izjūt spiedienu kļūt par pusslodzes skolotājiem – bērni meklē palīdzību visdažādākajos priekšmetos, sākot ar rokdarbiem un beidzot ar matemātiku un fiziku. Taču palīdzot ik reizi klāt nāk jautājums – vai mēs neriskējam ietekmēt savu bērnu spēju mācīties patstāvīgi?

Vecāki vēl saviem bērniem to labāko. Tomēr, tāpat kā ārkārtas situācijas laiks izgaismo nevienlīdzību ekonomikā un nodarbinātībā, šī krīze izgaismo arī problēmas izglītības sistēmā, padarot vecākus par situācijas ķīlniekiem. Apstākļos, kuros bērni ir spiesti mācīties no savas dzīvesvietas, katrs skolas darbs ir kļuvis par mājasdarbu. Bērnu vecākiem šajā laikā jātiek galā ar īpaši lielu slodzi – viņiem ne tikai jādara savs pamatdarbs, jānodrošina ēdienreizes un jārūpējas par bērnu labklājību, bet arī jākļūst par savu bērnu pedagogiem, vēlams, ar atsvaidzinātām zināšanām fizikā, matemātikā un svešvalodās. Vecāki vēlas, lai viņu bērni gūtu panākumus, un pārāk bieži panākumi tiek izprasti kā vislabākās atzīmes. Dabiski, ka šajā situācijā vecāki var just spiedienu palīdzēt saviem bērniem vai pat pildīt viņu uzdevumus. Tomēr, šāda pieeja nav ilgtspējīga. Gribēdami labu, vecāki var izdarīt lāča pakalpojumu un traucēt savu bērnu neatkarīgai attīstībai.

Mājasdarbu apburtais loks

Sūtot savus bērnus skolā, mēs ceram, ka viņiem tiks nodrošinātas vienlīdzīgas iespējas. Pārmērīgs mājasdarbu slogs apdraud šo vienlīdzības ideju, jo Latvijas bērni dzīvo visdažādākajos apstākļos, kas var gan palīdzēt, gan vai traucēt darbu no mājām. Te nav runa tikai par ģimenes problēmām vai nabadzību – šo darbu ietekmē arī ikdienas situācijas: pieeja datoram un internetam, vecāku noslogojums, brāļi vai māsas, kas nereti ir jaunāki un pieprasa vairāk uzmanības, taču dzīvo vienā istabā ar mūsu skolēnu. Arī šajā skatījumā ideja par vecāku palīdzību ir problemātiska – cik daudz laika tam spēj veltīt vientuļie vecāki? Ko darīt, ja mamma vai tētis ir mīlošs un gādīgs vecāks, taču bez spēcīgām zināšanām matemātikā vai darbā ar tehnoloģijām un attālinātās komunikācijas izmantošanu? Latvijas bērnu vecāki nevar darīt dubultdarbu, viņi nevar būt arī pedagogi – un viņiem nav jābūt pedagogiem.

Situācijā, kurā vecāki veic savu bērnu darbu, mājasdarbu nepilnības kļūst par apburto loku. Ja skolotājs klasē dod uzdevumu, kuru gandrīz neviens bērns nevar izpildīt, skolotājs saņem signālu – šī tēma jāizskaidro labāk. Taču, ja skolotāji uzdod daudz mājasdarbu, kurus bērni var paveikt tikai ar vecāku palīdzību, bērni zaudē iespēju mācīties paši. Turklāt izglītības sistēma un tās izvirzītie uzdevumi ir attīstījušies, tādēļ ne katram vecākam tie ir atpazīstami. Vecāki ir neapmierināti ar skolotāju darbu, jo viņiem šķiet, ka tiek doti pārāk sarežģīti uzdevumi. Kad skolotāji saņem pabeigtos mājasdarbus, arī viņi var kļūt neapmierināti – daļai klases mājasdarbi droši vien būs izpildīti labi, taču parasti ar neafišētu vecāku palīdzību, daļa bērnu pilda tos paši, taču bez pietiekamiem panākumiem. Šis apburtais loks neļauj bērniem attīstīt savas prasmes, tas tikai rada ironisku situāciju: vecāki strīdas ar skolotājiem par atzīmēm, ko paši saņēmuši savu bērnu vietā.

Tieši atzīmēs mēs redzam vēl vienu mūsdienu izglītības problēmu. Šeit vēlos atsaukties uz mana kolēģa Oskara Kaulēna ierakstu1, kurš lieliski rezumē savas atziņas no grāmatas ‘Punished by Rewards: The Trouble with Gold Stars, Incentive Plans, A’s, Praise and other Bribes’ (“Sodīšana ar apbalvojumiem: Problēmas ar zelta zvaigznītēm, pamudinājumu plāniem, teicamiem vērtējumiem, uzslavām un citu uzpirkšanu”), kurā apkopotie zinātniskie pētījumi parāda atzīmju graujošo ietekmi uz skolēnu motivāciju mācīties. Atzīmes, atalgojums un uzslavas ir īstermiņa paklausības radīšanas metode – tās samazina skolēnu iekšējo motivāciju mācīties, rada sāncensību un  ļauj viņus dalīt labajos un sliktajos skolēnos, nostiprina neveselīgu varas hierarhiju starp skolotāju un skolēnu un veicina sistēmu, kurā bērni baidās pieļaut kļūdas. Šāda sistēma nav piemērota dinamisku, atbildīgu, demokrātijai gatavu jauniešu audzināšanai – tā ir sistēma, kas audzina paklausīgus, ietekmēšanai gatavus sekotājus.

Mācības dzīves garumā

Krīzes laiks ļauj mums padomāt – kāda ir izglītības funkcija? Mēs bieži dzirdam kritiku, ka skolās bērniem netiek mācītas praktiskajai dzīvei noderīgas prasmes. Daudzi uzskata, ka skolai jāsagatavo bērni pieaugušo dzīvei – viņiem jāiemāca spējas atrast darbu un demonstrēt sevi darba intervijās, jāiemācās par nodokļu nozīmi un to pareizu nomaksu, jāiemācās sadzīvot ar atraidījumu un izaicinājumiem. Es piekrītu šai nostājai, taču galvenā prasme, kas skolām jāiemāca mūsu bērniem, ir prasme mācīties patstāvīgi. Mums jāiemāca bērniem mācīties – spēt patstāvīgi iegūt un analizēt informāciju, izmantot jaunākās tehnoloģijas un internetā pieejamās datu bāzes, ievērot un novērst kļūdas, domāt kritiski un risināt praktiskas problēmas.

Pašvadīta mācīšanās ir viena no galvenajām prioritātēm arī jaunajā izglītības saturā un projektā Skola 2030 . Tā ir prasme, kura tiek izcelta Iespējamajā misijā, un prasme, ko cenšos īpaši uzsvērt arī savā pedagoģiskajā praksē. Šī spēja jāattīsta jau no mazotnes, taču, ja vecāki centīgi pilda savu bērnu uzdevumus, bērnam tiek atņemta spēja mācīties patstāvīgi un mācīties no savām kļūdām. Pašvadīta mācīšanās spēs sagatavot mūsu bērnus mūsdienīgai izglītībai, ko sniedz pasaules labākās universitātes. Tā var sagatavot bērnus neskaidrai nākotnei, kurā var eksistēt pilnīgi jaunas profesijas. Pašvadīta mācīšanās sagatavo bērnus dinamiskai dzīvei, kurā jaunas prasmes jāapgūst regulāri un pastāvīgi.

Brīvdienas Ziemeļvalstīs

Izglītības nozarē jau gadiem ilgi spilgts piemērs ir Somijas fenomens – šī salīdzinoši mazā valsts ir ne tikai viena no laimīgākajām pasaulē. Pētījumos, eksāmenos un prasmju salīdzinājumā Somijas skolēni nemainīgi uzrāda dažus no augstākajiem rezultātiem salīdzinājumā ar citām valstīm. Zīmīgi, ka mācības Somijā notiek vienīgi skolā – mājasdarbi šajā valstī nepastāv. Arī Latvijai vajadzētu pārņemt šo Ziemeļvalstu piemēru, atzīstot, ka bērnu noslogošana ar mājasdarbiem ir novecojusi. Arī lielais uzsvars uz atzīmēm ietekmē bērnus, liekot tiem strādāt, lai nesaņemtu sodu, tā vietā, lai ļautu bērniem neatkarīgi apgūt pašmācības prasmes, neatkarīgi attīstot savas spējas. Bērnu vienīgais uzdevums nav tikt noslogotiem vai testētiem. Šiem jaunajiem cilvēkiem ir jādod iespēja augt, attīstīt savus hobijus, nodarboties ar sportu, pavadīt laiku ar draugiem un ģimeni. Arī vecāki šeit var palīdzēt, izmēģinot kopīgus hobijus, aktīvi darbojoties kopā vai iesaistoties bērnu interesēs.

Vecāki mēdz baidīties no tā mirkļa, kad viņu bērns kļūs par pieaugušu cilvēku. Dažreiz šīs bailes izpaužas pastiprinātā kontrolē, uzspiestās ambīcijās, vai “helikoptervecākos”, vecāku tipā, kas pārmērīgi cenšas menedžēt bērna dzīvi un panākumus. Mums jāapzinās, ka šis mirklis ir nenovēršams. Kādā netālā nākotnes mirklī mūsu bērni uzsāks patstāvīgu dzīvi, un mūsu pienākums ir palīdzēt viņiem tai sagatavoties. Dažreiz šī palīdzība izpaužas kā uzticēšanās bērna spējām risināt pašiem savas problēmas, pārņemt kontroli pār pašiem savu mācību procesu. Latvijas vecākiem nav jābūt pedagogiem. Latvijas vecākiem ir jākļūst par savu bērnu mentoriem – mums ir jāatbalsta savi bērni un jāļauj viņiem patstāvīgi attīstīties visas dzīves garumā.

 

Antoņina Ņenaševa ir izglītības eksperte, skolotāja, divu bērnu mamma un partijas PROGRESĪVIE līdzvadītāja.

  1.  https://www.facebook.com/oskars.kaulens/posts/10219916884966156

1 komentārs par Vecāki ir pelnījuši brīvlaiku!

  1. Arī bērni ir pelnījuši brīvlaiku no vecākiem — nav nemaz tik viegli dzīvot to pastāvīgā uzraudzībā bez draugiem un aktīvas atpūtas ārpus mājas…

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *