Vienlīdzība un ekonomiskā izaugsme

DSC_8125
Nereti ekonomiskā izaugsme un sociālās nevienlīdzības mazināšana tiek savstarpēji pretnostatītas – īpaši izteikti tas ir redzams Latvijā, diskutējot par nodokļu politiku. Plaši izplatīti argumenti, kādēļ Latvijā nevar ieviest progresīvu nodokļu sistēmu, ir – ka tādējādi tiks aizbiedēti investori un uzņēmumi zaudēs konkurētspējas cīņā. Šie un citi apgalvojumi īsti neiztur kritiku – labs piemērs tam ir daudzas veiksmīgas Eiropas valstis, kurās nodokļu politika ir progresīva, bet investori tās izvēlas daudz biežāk nekā Latviju.

Lai veicinātu Latvijas ekonomisko izaugsmi, ir nepieciešams piesaistīt investīcijas, kas rada jaunas darbavietas. Investīcijām pamatā ir jābūt industriālajā sektorā, nevis finanšu sektorā vai nekustamajos īpašumos, kā tas ir noticis līdz šim. Tāpat svarīga ir Latvijas uzņēmumu un cilvēku konkurētspējas paaugstināšana. Šobrīd mēs esam starp tām valstīm Eiropā, kur cilvēki visvairāk stundas pavada darbā, bet rada vienas no mazākajām vērtībām. Konkurētspēju varam veicināt nevis ar zemām algām vai zemiem nodokļiem kapitālam, bet ar investīcijām izglītībā, zinātnē – un gudru un sabalansētu nodokļu politiku.

Ja investors vēlas ieguldīt industriālajā sektorā, meklējot labāko valsti vai reģionu šim ieguldījumam, vērā tiek ņemti vairāki apstākļi. Lielākā nozīme ir darbaspēka pieejamībai, tirgus lielumam un pieejamībai, izmaksu struktūrai un nodokļiem, bet mazāk tiek vērtēta arī biznesa vide, dzīves kvalitāte, infrastruktūra (transports) un telekomunikācijas.

Latvijā ar pirmajiem trim kritērijiem ir slikti. Arvien biežāk dzirdam par to, ka uzņēmumi sūdzas par darbaspēka trūkumu. Un tas nav tādēļ, ka pēdējos gados mēs būtu piedzīvojuši fantastisku jaunu darbavietu radīšanas „bumu”, bet gan tādēļ, kas Latviju ir pametuši tūkstošiem cilvēku darbaspējīgā vecumā. Pētījumi apliecina, ka absolūtajam vairākumam emigrantu galvenais iemesls aizbraukšanai bijusi ekonomiskā situācijā, nodokļu slogs, zemais atalgojums, kas nespēj nosegt dzīves dārdzību. Lai gan bezdarbs arvien vēl ir augsts, daļai bezdarbnieku ir pārāk zema kvalifikācija, lai viņi spētu veiksmīgi iekļauties darba tirgū, daļa nav gatava arī strādāt par zemo atalgojumu.
Arī pirktspējīgu vai miljonos mērāmu noieta tirgu mēs potenciālajam investoram nevaram piedāvāt. Vēl šogad GfK veikts pētījums parāda, ka Baltijas valstīs vairāk nekā puse iedzīvotāju pārtikai tērē vismaz pusi no saviem ienākumiem, bet tikai aptuveni 20% iedzīvotāju izdevumi pārtikas iegādei nepārsniedz 25% no viņu ienākumiem. Tas liecina, ka teju 80% sabiedrības ekonomiskā aktivitāte beidzas ar pārtikas iegādi, nodokļu nomaksu un komunālo rēķinu samaksāšanu. Līdz ar to divu miljonu patērētāju vietā investors redz vien nepilnu pusmiljonu pirktspējīgu patērētāju – tādēļ daudzi investori izvēlas pie mums neinvestēt nevis tādēļ, ka esam vien divi miljoni, bet gan tādēļ, ka neesam pirktspējīgi.

Trešais kritērijs, kas ir izmaksu struktūra, tajā skaitā nodokļi, ir pievilcīgs tiem, kuri plāno investēt nekustamajos īpašumos un citā spekulatīvajā biznesā, jo šāda veida biznesam mums nodokļu slogs ir nepieklājīgi zems, – un tas nerada daudz jaunas darbavietas. Ja investors plāno ieguldīt industriālajā sektorā un radīt daudz darbavietas, tad viņš kā būtisku faktoru vērtēs darbaspēka nodokļu slogu. Un tas mums ir viens no lielākajiem visā Eiropas Savienībā. Ja vērtējam vidējās un zemās algas, šādiem ienākumiem nodokļu slogs ir pats lielākais ES. Ja Latvijā darba algā samaksājam 1 eiro, nodokļos vēl papildus jāmaksā 81 centu. Šajā ziņā apsteidzam ne vien mūsu kaimiņus Lietuvā un Igaunijā, bet pat tādas valstis kā Zviedriju, Nīderlandi, Somiju un Dāniju.

Arī ar pārējiem kritērijiem – biznesa vidi, dzīves kvalitāti un infrastruktūru (transports) – mēs nevaram lepoties. Vienīgais faktors, kurš raisa lepnumu, ir mūsu sasniegumi telekomunikāciju jomā. Tomēr ar to ne tuvu nav pietiekami, un tas ir maznozīmīgs faktors uz pārējo fona.

Kā viena no izejām esošajā situācijā ir progresīvas nodokļu sistēmas ieviešana. Ilgtermiņā tā uzlabotu Latvijas rādītājus vairākos faktoros, ko vērtē investors, kurš vēlas ieguldīt industriālajās nozarēs. Progresīvas likmes iedzīvotāju ienākumu nodoklim būtiski samazinātu darbaspēka nodokļu slogu vidējām un zemākajām algām. Ne mazāk būtiski būtu tas, ka palielinātos neto ienākumi lielai sabiedrības daļai, līdz ar to pieaugtu arī cilvēku pirktspēja. Progresīva darbaspēka nodokļu samazināšana arī daudzu strādājošo neto algām vairs neliktu būt pabalstu līmenī. Savukārt, tas vismaz daļai bezdarbnieku varētu kļūt par stimulu, lai atgrieztos darba tirgū. Ir skaidrs, ka neto atalgojumu pieaugums ļautu samazināt darbaspēka aizplūšanu un, iespējams, nākotnē to pat pavērst pretējā virzienā. Progresīva nodokļu sloga samazināšana lielas sabiedrības daļas ienākumiem ilgtermiņā noteikti vairotu arī kopējo sabiedrības dzīves kvalitāti Latvijā.

Turklāt progresīva nodokļu sistēma arī pildītu sociālas nevienlīdzības mazināšanas funkciju. Tomēr, lai tas notiktu, jāievēro būtiski priekšnosacījumi.

Pirmkārt, progresīva nodokļu sistēma būtu ieviešama, samazinot nodokļa likmes mazajām un vidējām algām. Darba algām jau šobrīd nodokļu slogs ir aptuveni 40%, kas Latvijas apstākļiem ir pietiekams lielo algo saņēmējiem.

Otrkārt, nosakot nodokļu likmes, jāņem vērā ne vien ienākumu līmenis, bet arī apgādībā esošo personu skaits.

Treškārt, vienādas vai līdzīgas progresīvas nodokļu likmes būtu jāattiecina uz visa veida ienākumiem – dividendēm, darba algām, kapitāla pieaugumu u.c. Ienākumu gūšana no spekulācijām finanšu tirgos vai kapitāla pieauguma nav cienījamāka nodarbošanās par ārsta vai skolotāja darbu. Bet nodokļu slogs šīm spekulācijām šobrīd ir nepieklājīgi zems – vien 10%.

Ceturtkārt, nodokļu slogs būtu jāceļ un jāievieš progresīvas likmes arī nekustamajiem īpašumiem. Tas jādara, nosakot nepaliekamo minimumu un dažādus atvieglojumus, ja īpašums tiek izmantots, piemēram, rūpniecībā. Ir jābūt atšķirīgām nodokļu likmēm, ja īpašumā ir viens vai desmit dzīvokļi.

Tas, vai valstī ir proporcionāla, regresīva vai progresīva nodokļu sistēma, patiesībā ir ideoloģisks jautājums – racionāli argumenti, lai neieviestu progresīvu nodokļu sistēmu, īsti nepastāv. Tomēr saprātīgi ekonomiskie argumenti, kādēļ tas būtu jādara, paliek nesadzirdēti un neuzklausīti. Daudzi politiķi un partijas, kuras ilgstoši atbalstījušas esošo sistēmu un radījušas negatīvus mītus par progresīvu nodokļu sistēmu, baidās mainīt savu viedokli un atzīt kļūdu. Šāda rīcība nav raksturīga Latvijas politikai arī citos jautājumos.

Tuvojoties vēlēšanām, vairums politisko partiju sola nodokļu sloga samazināšanu mazo algu saņēmējiem, lielākus atvieglojumus par apgādībā esošām personām vai pat progresīvas nodokļu sistēmas ieviešanu pēc vēlēšanām. Tikai jāatceras, ka līdzīgi solījumi bijuši arī pirms iepriekšējām vēlēšanām, kad nevienlīdzības mazināšana tika noteikta par prioritāti. Ja šie solījumi tiks pildīti tikpat „sparīgi” kā pēdējos gados, ES vidējo līmeni sociālās nevienlīdzības ziņā sasniegsim vien pēc gadiem 25-30…

Plašāku ieskatu politiķu un ekspertu (arī starptautisku) redzējumā iespējams gūt, noskatoties augusta beigās notikušās konferences „Vai nodokļu politika vienlaicīgi var veicināt ekonomisko izaugsmi un mazināt sociālo nevienlīdzību?” video materiālus.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *