Vai arodbiedrībām ir nākotne?

Nesen portālā Delfi.lv tika publicēts ekonomista Daiņa Grīnvalda raksts “Vai arodbiedrībām ir nākotne?”. Tēma nenoliedzami ir ļoti aktuāla. Tomēr teju ar katru apgalvojumu, ko savā rakstā izsaka ekonomists, top skaidrs, ka saprašanas par arodbiedrību lomu un nozīmi viņam visticamāk nav, nemaz nerunājot par elementāru pieklājību un apstākļu noskaidrošanu, pirms pretendēt uz analītiska raksta publicēšanu.

Jau pašā raksta sākumā ir ietverts populistisks un melīgs apgalvojums, ka uz Bruņinieku un Tērbatas ielas stūra ir sešstāvu arodbiedrību ēka (īstenībā piecstāvu, bet ekonomists nav skaitījis), kas esot pilna ar arodbiedrību biedru algotiem cilvēkiem, kuri imitē darbību. Ja ekonomists gatavo analītisku rakstu un izsaka šādus apgalvojumus, tad varēja neslinkot un vismaz vienu reizi ienākt apskatīt ēku no iekšpuses. Nezinu, vai tas viņu būtu atturējis no melošanas.

Diemžēl, arodbiedrības nevar visu šo ēku izmantot savām vajadzībām, bet to nākas izīrēt, lai samaksātu pašvaldībai brango nekustamā īpašuma nodokli, kas mērāms vairākos desmitos tūkstošu latu. Latvijas politiķi līdz šim atteikušies arodbiedrībām piešķirt sabiedriskā labuma sniedzēja statusu, lai būtu iespēja saņemt kādus nodokļu atvieglojumus. Labējiem politiķiem grūti pieņemt, ka arodbiedrības varētu risināt kādus visai sabiedrībai svarīgus jautājumus. Līdz ar to, lai algotu ekonomista minētos neskaitāmi daudzos cilvēkus, kuri strādā arodbiedrību biedru labā, naudas neatliek. Liela daļa arodbiedrību biedru samaksātā biedra nauda nonāk valsts un pašvaldības budžetā caur nodokļiem. Starp citu, organizācijām, kuras apvieno darba devējus, gan ir piešķirts sabiedriskā labuma statuss un nodokļu atvieglojumi…

Tāpat ekonomists ir pārliecināts, ka arodbiedrības pārsvarā ir tajās organizācijās (laikam uzņēmumos), kas ar lielākām vai mazākām izmaiņām ir darbojušās kopš padomju laikiem. Līdz ar to tiek apgalvots, ka arodbiedrības ir padomju mantojums un modernos uzņēmos tās neesot. Ir gan ļoti daudzi piemēri, kad tieši uzņēmumos, kas ienākuši Latvijā no modernajiem rietumiem, ir izveidotas stipras un veiksmīgas arodbiedrības. Var minēt vairākus piemērus – RIMI, Valmieras stiklašķiedra, LMT u. c. Šie uzņēmumi saprot, ka arodbiedrības ir mainījušās laikam līdzi un šobrīd veic neskaitāmas citas funkcijas, salīdzinot ar laiku, kad arodbiedrību kustība dzima.

Arodbiedrība uzņēmumā var kalpot arī par motivējošu spēku, kas veicina uzņēmuma attīstību un izaugsmi, jo spēj darbiniekam sniegt garantijas, kas rada drošības sajūtu. Parasti arī arodbiedrības ir ieinteresētas veiksmīgā uzņēmuma attīstībā un veicina to. Pats personīgi esmu dzirdējis šādus apgalvojumus no veiksmīgiem Latvijā strādājošiem uzņēmumiem, piemēram A/S „Cēsu alus”.

Jāpiekrīt, ka daudzos uzņēmos sadarbība starp darba ņēmēju un devēju veidojas veiksmīgi arī bez arodbiedrību starpniecības, tomēr šādas attiecības darbiniekam ne vienmēr sniedz drošību un pārliecību ilgtermiņā. Mūsdienās uzņēmumus pērk un pārdod, un jebkurā brīdī uzņēmums var tikt pārdots, un sociāli atbildīga darba devēja vietā var nākt kāds cits, kas neko nebūs dzirdējis un negribēs dzirdēt par sociālo atbildību. Šajā situācijā arvien vienīgais garants veselīgām attiecībām starp darba ņēmēju un devēju, kā arī darbinieku aizsardzībai, var būt arodbiedrības.

Protams, arī Latvijā ir arodbiedrības, kas savos uzņēmumos tiešām neveic šīs funkcijas un ir kā „izkārtnes”. To tiešām var skaidrot ar padomju mantojumu, kad arodbiedrības tika pārvērstas par izklaides un darbinieku ceļojumu, Jaungada pasākumu organizētājām. Tāpat kā daudzas tradīcijas, kas Latvijas sabiedrībā ir iesakņojušās okupācijas laikā, arī šīs nav viegli lauzt un tam ir nepieciešams laiks. Šīs pārmaiņas notiek līdz ar vispārējām attīstības tendencēm Latvijas sabiedrībā. Ir gadījumi, kad arodbiedrību darbu kavē gan tradīcijas, gan vāji un neieinteresēti vadītāji. Šīs problēmas ir jārisina un vislabāk tās risināmas no pamatiem – katrā arodbiedrībā apzinoties šo problēmu esamību un uzdrīkstoties mainīties līdzi laikam. Ir arodbiedrības, kur šīs pārmaiņas vēl ir tikai priekšā, bet ir daudzas, kur tās jau notikušas – arodorganizācija nevis iznīka, bet ieguva jaunu elpu.

Ekonomists savā rakstā kontekstā ar Latvijas Brīvo arodbiedrību savienību (LBAS) min Grieķijā notikušu Vispasaules arodbiedrību federācijas kongresu. Šai organizācijai tiek pārmesta komunisma propaganda un senilisms. Tam pilnīgi var piekrist. Tomēr atkal autors nav pacenties noskaidrot faktus vai arī maldinājis lasītājus apzināti, jo LBAS neietilpst šajā organizācijā. Šī nav apvienība, kas apvieno pasaules progresīvās arodbiedrības, bet gan pārsvarā mazas un merkantilas organizācijas, kam nav nekāda sakara ar arodbiedrību kustības attīstību mūsdienu pasaulē.

Savā rakstā ekonomists nemin nevienu pozitīvu niansi, aspektu vai piemēru, ko mūsdienās arodbiedrības dara, kas būtu jādara vai kā tās varētu attīstīties. Tā vietā uz safabricētu apgalvojumu pamata tiek pasludināta arodbiedrību „nāve”.

Manuprāt, Latvijas arodbiedrības ir paveikušas daudzas pozitīvas lietas, kas neietilpst viņu tiešajos pienākumos. Kā vienu piemēru var minēt dažādu tautību Latvijas iedzīvotāju integrāciju. Ja politiķi, iespējams, pat apzināti Latvijā ir veidojuši divkopienu valsti, tad arodbiedrību rindās biedri jau sen sevi vairs nedala pēc tautības, jo apzinās, ka kopā būs jādzīvo un ka tikai kopā var panākt labklājību un izaugsmi. Tāpat ekonomists atsaucas uz vienu vienīgu gadījumu, kad arodbiedrības nav spējušas uz mītiņu pulcēt pieklājīgu atbalstītāju skaitu. Bet aizmirst pieminēt tos gadījumus, kad arodbiedrību demonstrācijās pulcējušies pat desmit tūkstoši cilvēku. Arodbiedrības bija arī tās, kas nosargāja Latvenergo no privatizācijas un panāca izmaiņas Latvijas Satversmē, kas tagad ļauj arī tautai atlaist parlamentu. Tie ir tikai pāris apliecinājumi, ka uz arodbiedrību darbu jāskatās plaši un tās nebūt nav sevi izsmēlušas.

Tas, ka arodbiedrības nav tādas kā to rašanās laikā, ir saprotams. Daudzas problēmas, ar ko savā attīstībā saskaras arodbiedrības, ir jāskata kontekstā ar problēmām visas sabiedrības pilsoniskajās aktivitātēs. Arodbiedrības joprojām Latvijā ir lielākās nevalstiskās struktūras un vienīgās spējušas regulāri uz mītiņiem pulcēt tūkstošiem cilvēku. Šodien, pateicoties modernajām tehnoloģijām, ir radušies daudzi jauni instrumenti, ar ko cilvēki var aizstāvēt savas tiesības, neesot biedrībās, arodbiedrībās vai politiskajās partijās. Tomēr tas nav iemesls, lai jau šodien teiktu, ka šīs sabiedriskās struktūras iznīkst. Jā, tās mainīsies, ies laikam līdzi (tās to darīt piespiedīs sabiedrība), jo arī arodbiedrībās pakāpeniski ienāk jauna paaudze, kas sev līdzi nes jaunas vēsmas.

Ja ekonomists Grīnvalds vēlas analizēt arodbiedrību iespējamo attīstību, to nedrīkst darīt uz puspatiesību un safabricējumu pamata. Skatījumam jābūt plašākam un patiesam, citādi ekonomista mērķi šķiet savtīgi un negodīgi.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *