Šodien pieminām ideālismu un ideālistus, kuru idejas un darbs ir mums mantotās demokrātiskās Latvijas pamatos.

Sveicam Latvijas Republikas pasludināšanas 100.gadadienā! 

Līdz Pirmajam pasaules karam idejas par neatkarīgu Latvijas valsti gandrīz visos gadījumos piederējušas sociāldemokrātiem. Tieši viņi attīstīja to politisko un sabiedrisko diskursu, kas ļāva runāt par Latvijas autonomiju un — pēc Pirmā pasaules kara beigām — arī par pilnībā neatkarīgas un demokrātiskas Latvijas valsts izveidošanu.

Par pirmo cilvēku, kurš paudis ideju par neatkarīgu Latvijas valsti tradicionāli uzskata spilgtu, tolaik sociāldemokrātiski noskaņotu, domātāju Miķeli Valteru, kurš 1903. gadā Šveicē rakstā “Patvaldību nost! Krieviju nost!” vēl krietni pirms pirmā Pasaules kara un pat pirms 1905. gada revolūcijas piedāvāja Krievijas sadalīšanu un pašnoteikšanās idejas: “[..] paplašini savu brīvības aploku, centies palikt par sava likteņa nolēmēju, mācies pašorganizāciju, pašpārvaldību, paštiesāšanu, esi pati likumu devēja.” (Andersons, E. Dr. Miķelis Valters (1874—1968))

Ar cīņu par strādnieku tiesību ievērošanu un sabiedrības dzīves apstākļu uzlabošanu sociāldemokrāti, izveidojot pirmo politisko masu kustību Latvijas vēsturē, ieveda latviešus modernās politikas laikmetā. Vēlāk aktuālais Latvijas autonomijas vai neatkarības jautājums sociālistiem gan bija problemātisks, jo bija tikpat fantastisks (Valtera vīzija par cara impērijas sabrukumu un Latvijas nākotni ilgi tika izsmieta), cik pretrunā ar marksisma ideoloģijas internacionālisma idejām. Galēji noskaņoto marksistu radikalizēšanās un vēlme panākt revolucionāras pārmaiņas pat ar teroristiskiem līdzekļiem radīja šķelšanos sociālistu rindās, sadalot tos boļševikos jeb komunistos un maziniekos jeb sociāldemokrātos.

Tieši mazinieku jeb sociāldemokrātu vidū tālāk attīstījās un nostiprinājās ideja par Latvijas autonomiju. Galvenais tā iemesls bija boļševiku izvēlētā taktika, kurai nebija nekā kopīga ar to demokrātijas izpratni, kādu noteica demokrātiskā sociālisma tradīcija. Šajā laikā kā aktīvs Latvijas autonomijas aizstāvis iezīmējas arī sociāldemokrāts Fēlikss Cielēns, kurš autonomijā saredzēja iespēju Latvijai Pirmā pasaules kara laikā nenonākt vācu ietekmes zonā. Mākslā spilgtu neatkarīgas Latvijas nojausmu dramatiskajā poēmā “Daugava” radīja latviešu dzejas ģēnijs, sociāldemokrāts Rainis.

Pēc 1917. gada Februāra revolūcijas Krievijā ideja par Latvijas autonomiju vai pat neatkarību sāka iegūt daudz konkrētākas aprises (vēl 1915. un 1916. gadā kara gaita vedināja latviešus uz domām par latviešu tautas pilnīgu bojāeju un izzušanu). Pēc 1918. gada vasarā notikušās galējās sociāldemokrātu sašķelšanās boļševikos un maziniekos, pēdējie tad arī kļuva par tiem, kam bija lemts spēlēt ļoti svarīgu lomu Latvijas valsts dibināšanā 1918. gada 18. novembrī.

Šo sociāldemokrātu pamatvērtības bija “kreisi demokrātiskas: brīvas, demokrātiskas un sociāli taisnīgas iekārtas nodibināšana Latvijas ceļā uz vispasaules sociālismu kaut kad tālā nākotnē. Latvijas neatkarība 1918. gadā šķita vispiemērotākais formāts šādas programmas realizācijai: noteikti labāks par Vācijas imperiālismu vai boļševiku asiņaino teroru. Tieši tādēļ LSDSP ar pilnu krūti iesaistījās Latvijas Republikas dibināšanā.” (Ījabs, I. Sociāldemokrātija un valsts dibināšana. Rīga, 2018)

Tautas Padome, kura 1918. gada 18. novembrī proklamēja Latvijas neatkarību, bija partiju veidots priekšparlaments, kurā LSDSP bija ievērojama loma: dažādos sastāvos partijai bija aptuveni 1/3 padomes locekļu. Latvijas Republikas pasludināšanas aktā klāt bija 11 sociāldemokrāti un sociālisti: astoņi no Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas (Jūlijs Celms, Klāra Kalniņa, Bruno Kalniņš, Pauls Kalniņš, Kārlis Kurševics, Fricis Menders, Andrejs Petrevics, Marģers Skujenieks) un trīs no Latvijas Revolucionāro sociālistu partijas (Kārlis Albertiņš, Emīls Skubiķis un Eduards Traubergs).

Tieši sociāldemokrātu rindās uz skatuves stāvēja pirmā latviešu politiķe, stomatoloģe, publiciste un latviešu sieviešu kustības pamatlicēja Klāra Kalniņa (dzimusi Veilande), arī jaunākais valsts proklamētājs — 19 gadus vecais Bruno Kalniņš (viņš arī pēdējais Latvijas valsts dibinātājs, kurš atstāja šo pasauli); visus Tautas padomes locekļus vienīgajā fotogrāfijā uzņēma sociāldemokrātiski noskaņotais fotogrāfs Vilis Rīdzenieks. (Rīdziniece, Atāla. Stāsts par sengrieķu vēstures mūzas Klio bruņinieku Vili Rīdzenieku. Studija, 2004/6)

Bez lielā sociāldemokrātu sekotāju skaita tautā (sociāldemokrāti pārstavēja lielāko Latvijas sabiedrības daļu) nebūtu iespējams ne atbalsts politiķu nodibinātajai valstij, ne jauniegūtās brīvības nosargāšana pēc tam nākušajās Brīvības cīņās.

Milzīgs bija arī sociāldemokrātu iespaids uz jaundibinātās Latvijas Republikas konstitucionālo uzbūvi, panākot izteikti demokrātiskas un parlamentāras konstitūcijas pieņemšanu, kas paredzēja ne tikai vispārējas, vienlīdzīgas, tiešas un aizklātas vēlēšanas un abu dzimumu vēlēšanu tiesības, bet arī varas koncentrāciju proporcionāli vēlētā daudzpartiju parlamentā. Par šāda parlamenta — Latvijas Saeimas — pirmo četru sasaukumu priekšsēdētāju no 1925. līdz 1934. gadam strādāja valsts dibinātājs, sociāldemokrāts Pauls Kalniņš.

“[..] Beidzot varu teikt līdz ar Aspaziju: Ak tu brāzmainā, negantā dzīve, cik tomēr tu biji jauka un esi vēl šodien! Simtreiz gribētos to uzsākt atkal un atkal no jauna, lai redzētu Latviju atdzimstam visu tautu brīnišķīgā simfonijā.” (Kalniņa K. Atskatoties uz darbu un cīņām [80 gadu jubilejas runa]. Brīvība, 01.04.1954, Nr. 3)

Toms Zariņš, Mg. hist.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *