Progresīvo velomanevri

Viņsestdien krastmalā pie Lielā Kristapa pulcējās neliels bariņš biedrības PROGRESĪVIE aktīvistu, lai dotos kopīgā velobraucienā no Rīgas līdz Ķemeriem, kur bija paredzēts uzcelt teltis un pavadīt vakaru diskusijās pie ugunskura par Latvijas politisko situāciju, biedrības tuvākiem un tālākiem plāniem, kā arī visu pārējo, kas vien varētu būt ienācis prātā. Liktenis gan bija lēmis, lai mūsu ceļš Ķemeros tomēr neapstātos. Kāpēc, to es tūdaļ pastāstīšu.

L. Kauneses, M. Grīnvalda, Dž. Šterna, O. Kapteiņa, I. Gromula fotogrāfijas

Cauri Rīgas centram tikām diezgan ātri, braucot vienotā, īsā kolonnā. Mazliet jokaināk bija braukt, nonākot Imantā un tālāk, kur izkārtojāmies krietni garākā procesijā. Pateicoties vienādajiem, viegli pamanāmajiem krekliņiem, tūdaļ izsaucām garāmgājēju reakciju, no kuriem kādā brīdī saņēmām pat mugurā izkliegtu jautājumu, kad reiz mūsu kolonna beigsies. Tomēr lielākoties attieksme bija pozitīva, pāris reizes pat kādam nācās apstāties un nedaudz pastāstīt par mūsu organizāciju, lai atstātu koordinātes un pēc tam mestos trakulīgā skrējienā, cenšoties panākt pārējos.

Īstās grūtības sākās, kādu gabaliņu braucamā ceļa mēģinot pārvarēt pludmales apstākļos. Saku no sirds, tas ne tuvu nebija viegli, īpaši mazāk pieradušiem braucējiem.

Daži kilometri pa smiltīm, turklāt pret vēju, braucēju nogurdina daudz vairāk kā pirms tam vairāki desmiti pa ceļu. Tāpēc pietiekami ātri atmetām šo domu un nolēmām pēc pusdienu pārtraukuma braukt atkal ierastajā veidā.

 

Īsa atpūta, un tad jau atkal devāmies ceļā. Tomēr iecerētajā ceļojuma noslēgumā mūs gaidīja pavisam jauni un ne visos gadījumos patīkami pārsteigumi.

Līdz paredzētajai apmešanās vietai, neskaitot līdz rīta tikšanās vietai pieveiktos kilometrus, bijām nobraukuši aptuveni 45 kilometrus, pēc kuriem labprāt gribējām atpūsties, nopeldēties un ķerties pie vakara pasākumu gatavošanas. Tomēr izrādījās, ka te palikt nevarēsim… Daži biedri, kas bija devušies pirmie iekārtoties teritorijā, tūdaļ piedzīvoja satrakojušos lapseņu uzbrukumu, PROGRESĪVO priekšsēdētājs pat saņēma vairākus kodienus kājās, arī citi netika cauri sveikā. Izrādījās arī, ka teritorijas saimnieks, pretēji iepriekš solītajam, nav nopļāvis zāli – un vieta vispār nekādi nav gatava viesu uzņemšanai.

Tiem, kas bija palikuši iepakaļ, satiekot citus dalībniekus, kuri mums pievienojās šajā ceļa posmā, savukārt bija jācīnās ar lērumu odu un dunduru, kas tāpat mita tuvumā un alka mūsu asiņu… Pēc īsas apspriedes uz ceļa nolēmām šo nodomu atmest un braukt tālāk, meklējot citu apmešanās vietu. Tieši tobrīd mūsu pasākuma leksikonā ienācās tāds apzīmējums kā “pieci kilometri”. Vēlāk tas mūs vajāja katru mīļu brīdi – ikreiz kādam pasakot, ka līdz nākamajam objektam ir apmēram pieci kilometri…

Vispirms tie bija pieci kilometri līdz nākamajam ciemam. Pēc tam vēl pieci līdz iespējamam viesu namam. Tad, protams, vēl pieci līdz nākamajam… Un tādā garā. Kad beidzot atradām mūsu nodomiem piemērotu telšu pilsētiņu, nācās secināt, ka esam nobraukuši tieši divas reizes vairāk, nekā iepriekš tika plānots. Tiem, kuri ikdienu nepavada uz divriteņa, tas pašiem bija liels pārsteigums. Un liels prieks, ka šīs procesā radušās problēmas nevienu nenobiedēja, bet gan gluži otrādi – radīja jaunu cīņas sparu. Droši var teikt, ka šis nav pēdējais tāds pasākums. Paldies visiem, kas piedalījās – kopā ciešanās un priekos :)

 

 

 

 

 

 

 

 

3 komentāri par Progresīvo velomanevri

  1. Enerģijas aktivitātes un pamanāmības ziņā no sarkanās krāsas daudz neatpaliek ORANŽĀ. Aktivitātes ziņā tā tuva sarkanajai, jo cēlusies no tās pašas uguns liesmas. Tā tiek asociēta ar greznību un diženumu, arī tiekšanos pēc varas un varaskāri.
    Lai Jums visiem veicas!

  2. Tautas partijai varbūt tāds mērķis bija. Bet sakarīgi cilvēki oranžajā saskata citu simbolismu – piemēram, saprāta un adekvāta pašvērtējuma. Oranžs ir tā sarkanās krāsas daļa, kas apzīmē to pašu agresivitāti, bet pievienojot tai konstruktivitāti.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *