Vēstule Valsts prezidentam

A. god. R. Vējoņa kungs!

Aicinām Jūs izmantot Latvijas Republikas Satversmes 71. pantā paredzētās tiesības un prasīt 2017. gada 14. decembrī Saeimā pieņemtā Veselības aprūpes finansēšanas likuma otrreizēju caurlūkošanu.

Vēršam uzmanību uz sekojošiem apstākļiem, kas liecina, ka Veselības aprūpes finansēšanas likums palielinās sociālo nevienlīdzību Latvijā un radīs apdraudējumu sabiedrības veselībai.

Veselības aprūpes finansēšanas likums sasaista pieejamo veselības aprūpes pakalpojumu klāstu ar sociālās apdrošināšanas iemaksu veikšanu un sadala sabiedrību divās daļās: cilvēkos, kuri varēs saņemt valsts apmaksātu medicīnisko palīdzību un kuri — vienīgi valsts apmaksātās medicīniskās palīdzības minimumu.

No pieņemtā likuma izriet, ka virknei sabiedrības grupu, starp kurām ir jau šobrīd sociāli mazaizsargātas grupas, kuras nav likumpārkāpēji, bet gan dzīvo likuma noteiktajā ietvarā (piemēram, mājsaimnieces/-ki, sezonālā darba strādnieki, pašnodarbinātie, kuru ienākumi nesasniedz minimālo algu, mikrouzņēmumu darbinieki, personas, kuras ir invaliditātes kārtošanas procesā u.c.), neveicot, salīdzinoši ar spēkā esošo regulējumu, papildus veselības apdrošināšanas maksājumus, samazināsies pieejamo veselības aprūpes pakalpojumu klāsts, apdraudot kā viņu individuālo veselības stāvokli, tā arī, pasliktinot kopējos sabiedrības veselības rādītājus.

Atgādinām, ka Latvija ir starp sociāli nevienlīdzīgākajām Eiropas Savienības valstīm. Saskaņā ar Eurostat datiem, atšķirība starp bagātākajiem 20% un nabadzīgākajiem- Latvijā ir augstāka kā vidēji Eiropas Savienībā, veidojot atšķirību ienākumos virs sešām reizēm. 2016. gadā nabadzības riskam pakļauti 28,5% jeb 554 tūkst. iedzīvotāju.

Iedzīvotāju paredzamais mūža ilgums pēc 2015. gada datiem Latvijā sastādīja 74,6 gadus, kas ir zemākais rādītājs starp OECD valstīm. Taču jāatzīmē arī izteikta nevienlīdzība šajā radītājā: augstākās izglītības un augstāku ienākumu ieguvēju paredzamais mūža ilgums Latvijā relatīvi maz atšķiras no pārējo OECD valstu turīgo iedzīvotāju rādītāja. Un tieši pretēja ir situācija ar mazturīgajiem. Nevienlīdzība izpaužas arī faktā, ka Latgales iedzīvotāja paredzamais mūžs ir vidēji 3 gadus īsāks par galvaspilsētas iedzīvotāja attiecīgo radītāju.

Jāpiebilst, ka likumā iestrādāta nevienlīdzīga attieksme pret līdzīgos faktiskos apstākļos esošiem cilvēkiem, bez vienotiem pamatotiem kritērijiem uzskaitot personu grupas, kurām būs tiesības saņemt veselības aprūpes pakalpojumus valsts obligātās veselības apdrošināšanas ietvaros, pamatojoties uz piederību noteiktai grupai (piemēram, 11. pantā- tradicionālo reliģisko organizāciju mūki un mūķenes, kas dzīvo klosteros/kādēļ ne labdarības organizācijas brīvprātīgie?; personas, kuras saņem atlīdzību par audžuģimenes pienākumu pildīšanu/kādēļ ne aizbildņi?).

Likums nesniedz konkrētas atbildes uz to, kādus veselības aprūpes pakalpojumus varēs saņemt medicīniskās palīdzības minimuma ietvaros, negarantē slimību diagnostikai pietiekamu pakalpojumu klāstu, jo valsts apmaksātos veselības aprūpes pakalpojumus deleģēts noteikt Ministru kabinetam. Likums pat konceptuālā līmenī nerisina finansējuma izlietojuma problēmas un uz OECD valstu fona nesamērīgi lielo līdzmaksājumu problēmu.

Veselības aprūpei nav jābūt nodokļu iekasēšanas instrumentam. Ārstiem ir jānodarbojas ar ārstniecību, nevis jātērē laiks informācijas iegūšanai par nodokļu nomaksas stāvokli un jāpakārto slimību profilakse, diagnostika un ārstēšana šai informācijai.

Lūdzam pievērst uzmanību arī likuma ieviešanas finanšu un ekonomiskajiem aspektiem un sekām. Likumprojekta anotācija nesatur aprēķinus par veselības aprūpes finansēšanas sistēmas izmaiņām nepieciešamajiem finanšu resursiem. Tostarp, finansējums informācijas sistēmu vai datu bāžu saslēguma nodrošināšanai tiks identificēts saslēgumu izstrādes gaitā, līdzekļus pieprasot no valsts budžeta programmas “Līdzekļi neparedzētiem gadījumiem”.

Savukārt, prognozējot ieņēmumus no 300 000 “nodokļu nemaksātāju”, nav analizēts ne subjektu loks, kas šo skaitli veidotu, ne maksāšanas riski. Vēršam uzmanību, ka Igaunijā, kura ieviesusi līdzīgu sistēmu jau 1992. gadā, uz šodienu neapdrošināts ir aptuveni katrs desmitais darbspējīga vecuma iedzīvotājs. Vairāku valstu (Igaunija, Bulgārija, Moldova, Horvātija) pieredze rāda, ka paļaušanās uz brīvprātīgajām apdrošināšanas iemaksām nespēj sasniegt ekspertu vidū vispāratzīto veselības aprūpes politikas stratēģisko mērķi – 100% iedzīvotāju pilnvērtīgu iekļaušanu valsts veselības aprūpes sistēmā. Tieši ceļā uz visaptverošu valsts veselības aprūpes sistēmu valstis ar vēsturiski veidojušos apdrošināšanas modeli, tādas kā Francija, Vācija, Nīderlande, Šveice, ir noteikušas valsts veselības apdrošināšanu par obligātu visiem iedzīvotājiem, neatkarīgi no nodarbinātības formas vai ienākumu līmeņa, un rūpējas par katra mazaizsargātā iekļaušanu sistēmā, nedalot valsts apmaksātos pakalpojumus grozos.

Tādēļ ir nopietns pamats apšaubīt ieņēmumu prognozi, kā arī sistēmas izmaksu samērīgumu pret ieguvumiem tautsaimniecībai.

No ekonomisko seku viedokļa iesakām ņemt vērā arī projekta ietekmi uz demogrāfisko situāciju migrācijas kontekstā. Likumprojekts, pasliktinot sociāli mazaizsargātu cilvēku finanšu stāvokli un/vai veselību, palielinās motivāciju pamest šo valsti, jo sociālā drošība ir faktors, kas saskaņā ar pētījumiem iedzīvotājiem ir viens no būtiskākajiem.

Likumprojekts liegs pilnu valsts finansētas veselības aprūpes pakalpojumu apjomu arī Latvijas pilsoņiem un nepilsoņiem, kuri pastāvīgi dzīvo citās valstīs, bet šajā mobilajā laikmetā faktiski Latvijā varētu uzturēties arī ilgāk par dažām nedēļām vai arī ilgstoši dzīvojuši ārvalstīs un atgriežas, bet noteiktā laika periodā nav vēl uzsākuši darba tiesiskās attiecības Latvijā. Lai arī daudzi no šiem cilvēkiem nepieciešamības gadījumā jau šobrīd izmanto maksas pakalpojumus un daļēji veselības aprūpes jautājumi regulēti ar starptautiskām tiesību normām, tomēr šādas izmaiņas liecinās par valsts attieksmi, kas neveicina ārvalstīs dzīvojošo ciešāku saiknes uzturēšanu ar Latviju un atgriešanos uz pastāvīgu dzīvi Latvijā.

Vienlaikus vēlamies uzsvērt, ka veselība ir cilvēktiesības. ANO Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 25. panta pirmā daļa nosaka, ka “katram cilvēkam ir tiesības uz tādu dzīves līmeni, tostarp uzturu, apģērbu, mājokli, medicīnisko aprūpi un sociālajiem pakalpojumiem, kas nepieciešami viņa un viņa ģimenes veselībai un labklājībai”.

Pasaules Veselības Organizācija 2016. gada jūlijā pēc Latvijas Veselības ministrijas lūguma bija sagatavojusi un nopublicējusi savu atzinumu par plānoto apdrošināšanas modeļa ieviešanu Latvijā (http://www.vm.gov.lv/images/files/Latvia_meeting_report_WHO_2016_final_13_July_%281%29.pdf). Tajā eksperti ir izteikuši satraukumu par iespējamo pakalpojumu seguma samazinājumu daļai iedzīvotāju, potenciāli augstām ieviešamās sistēmas administratīvajām izmaksām un politiskajiem riskiem. Latvijai tika rekomendēts saglabāt pilnu pakalpojumu grozu visiem iedzīvotājiem, neatkarīgi no nodokļu nomaksas fakta, pat ja valdība tomēr nolemj reformēt finansēšanas sistēmu. Atzinumā ir arī norādīts uz to, ka finansējuma apmērs medicīnai ir atkarīgs no politiskās gribas, nevis no finansēšanas modeļa izvēles.

Ievērojot iepriekš minēto lūdzam Jūs ar pilnu atbildības sajūtu iedziļināties Veselības aprūpes likumprojekta satura un spēkā stāšanās prognozējamo seku izvērtēšanai un savu tiesību ietvaros nepieļaut šī nekvalitatīvā un neapdomīgā likuma spēkā stāšanos.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *