Progresīvie barikāžu stāsti

Šonedēļ mēs atzīmējam barikāžu laika 30. gadadienu. Vairāk kā jebkad, šis laiks mums atgādina to, cik svarīgi ir būt vienotiem krīzes priekšā. To, ka brīvība un demokrātija daudzās valstīs, arī mūsu kaimiņvalstīs, nav pašsaprotama.

Šis ir atmiņu laiks arī daudziem mūsu biedriem. Daži piedalījās barikāžu darbos, citi tos vēroja kā bērni pie televizoriem un radio. Mums bija svarīgi nodot šos stāstus tālāk, jo brīvība netiek izcīnīta tikai vienreiz. Katrā paaudzē ir jāuztur piemiņa par brīvības cenu un desmitiem tūkstošu cilvēku varonību, aizsargājot atkārtoti izcīnīto Latvijas valsti. Lai drošs un saticīgs jums šis barikāžu laiks! Rakstā publicēsim vairākus stāstus līdz ar sociālo tīklu publikācijām.

Atis Švinka

Skaudri un traģiski notikumi, ja tie piedzīvoti jaunībā, bieži sajūtās paliek ar lielu romantisma, satraukuma un aizrautības garšu.

Tā bija manā gadījumā. Man bija 17 gadu, tūlīt priekšā 18 un gads, kad jābeidz 12. klase. Tas bija laiks, kad es neatskaitījos vecākiem, kur es aizeju, kad un cikos būšu mājās. Es biju brīvs kā putns un aizrautības pilns piedalīties it visā.

Barikāžu laikā es paspēju pabūt visās vietās, kas bija kājām izstaigājamas, vispirmām kārtām Rīgas centrā, pie ugunskuriem, barikādēm, Doma baznīcā un citur. Uz vietas nosēdēt nevarēju un fragmentāri piedalījos un palīdzēju darbiņos, kur vajadzēja jaunību un ātrumu.

Notikumi risinājās strauji, un vienā brīdī es palīdzu sanitāriem Doma baznīcā, citā esmu pie ugunskura un vāru tēju, nākamajā es kaut kādā veidā esmu Augstākajā Padomē un tur daru dažādus darbiņus. Draugs tikmēr veic novērotāja funkcijas baznīcas tornī.

Pēc barikāžu notikumiem es arī turpināju būt par brīvprātīgo Augstākās Padomes preses centrā, kur aktīvākais laiks bija pavasara vēlēšanas. Bet tas jau cits stāsts.

Viesturs Kleinbergs

Ar to laiku man saistās divas spilgtas atmiņas. Man bija 12 gadu. Neatkarības sarunas mūsu mājā vienmēr bija aktuālas, un tajās dienās uz plīts tējkanna vārījās bieži un tika smērētas sviestmaizes, kuras ik pa laikam kāds no mammas vai viņas brāļa (dzīvojām vienā komunālajā dzivoklī) draugiem, kas ienāca pie mums, aiznesa uz Vecrīgu.

Neatceros, kurā no barikāžu dienām tas bija – pašā sākumā vai uz beigām, vai tieši pēc šaušanas –, bet vienā rītā es izdomāju, ka jāiet uz barikādēm un savaņģoju arī pāris klasesbiedru. Stāvējām uz ielas stūra netālu no skolas un garām ejošajiem skolas biedriem mēģinājām iestāstīt, ka stundas barikāžu dēļ nenotiek un jāiet uz Vecrīgu. Laikam gribējās savākt lielāku pulciņu, lai justos drošāk. Beigās aizgājām kādi četri vai pieci puikas.

Tās bija tik neaprakstāmas sajūtas būt tur, epicentrā. Doma laukumā, šķiet, dega ugunskurs, apkārt ielās bija salikti betona bloki, savilktas drātis, sadzīti autobusi. Noskaņojums bija pacilāts, bet reizē satraukts. Nākamajā rītā mums visiem skolā bija jāraksta paskaidrojums par bastošanu.

Laikam 20. datumā sēdēju pie loga un skatījos pāri ēkai aiz takšu parka, kas ir tagadējā Santas redakcija, kā gaisā trasē spilgtas ložu strīpas, un pat istabā varēja dzirdēt šaušanas troksni. Kopējā virtuvē valdīja satraukums. Vienā brīdī pie durvīm atskanēja zvans, un ienāca ļoti uztraucies operators Andris Seleckis (mēs gan ģimenē lietojām viņa iesauku Reņģugalva).

Viņš turēja rokā videokameru un prasīja, lai iedod ieraut vienu šļuku. Šķiet, teica, ka nāk taisni no 1. slimnīcas, ka ir nošauts Andris Slapiņš un ievainots Gvido Zvaigzne. Pievienoja savu videokameru ar vadu pie mammas brāļa lepnā “Šilelis” televizora un parādīja mums kadrus no tā vakara Vecrīgā un to, kā (šķiet) aiz stiklotām durvīm operē Gvido Zvaigzni. Tie kadri vēl TV nebija rādīti.

Mārtiņš Kossovičs

Katru vakaru mamma sapulcēja mūs ar brāli pie televizora, jo visi izšķirošie notikumi notika dienas tumšajā laikā. Mēs palikām mājās trijatā, jo tēvs ik vakaru devās sargāt barikādes. Šis bija laiks, kad man veidojās interese par politiskajiem notikumiem. Katru vakaru ziņas. Visu dienu ieslēgts radio, lai dzirdētu aktualitātes. Cik vien varēja ko saprast deviņgadīgs puika.

Un tad pienāca tā nakts, kad Rīgas centrā bija dzirdami šāvieni. Tētis paķēra jaku, gāzmasku brūni zaļā auduma somā un aizskrēja.

Ziņas, radio, nepacietīgs vakars un nakts. Pamodāmies, un tēvs bija mājās. Modināja mūs ar brāli, lai aizvestu uz Bastejkalnu, kur bija notikusi nežēlīgā apšaude. Parkā bija iestājies miers, bet gaiss bija nemiera elektrizēts.

“Skatiet uz kokiem, tajos ir iešauts no abām pusēm. Gan no Raiņa pieminekļa puses, gan no Vecrīgas puses. Šāva no abām pusēm,” rādot uz parka kokiem, tēvs mums stāstīja. Vai tā bija patiesība? To nezinu joprojām.

Bruno Ozoliņš

Visa saziņa ar tautu notika ar radio un LTV starpniecību. Tautas fronte ar Īvāna balsi ik pa brīdim no radio ziņoja par notikumiem un aicināja uz dažādām akcijām. Es kā kaķis vienmēr patstāvīgi izlēmu, kad un kur piedalīšos. Praktiski piedalījos visos ievērojamos pasākumos, kas notika Rīgā. Pirmajā dienā, kad pa radio dzirdēju, ka uz Rīgu nākot tanki un ka visi aicināti doties uz Doma laukumu, tad es atvadījos no ģimenes un, braucot uz centru, domāju, ka labāk nomirt Rīgā nekā lopu vagonos ceļā uz gulagu.

Tramvajā dzirdēju, kā krievu valodā viens izbijis virsnieks zākājas, sak, “kas te notiek?”. Vēlāk centrā, pie Ministru Padomes, es redzēju, kā viņš ar traktoristu krieviski sarunājas, ka jāsargā neatkarība. Es viņu tur redzēju vēl vairākas dienas. Tramvajā lielākā daļa bija nomākti, kad izkāpu, praktiski visi devās uz Doma laukumu.

Doma laukumā bija cita atmosfēra. Likās, ka notiek dīvainas filmas uzņemšana. No Radio nama balkona skan modernu ansambļu disko. Uz stūriem lauku vīri no blokiem veido barikādes. Jaunieši dejo. Lielajā Domā velvēs izvietoti medicīniskie mezgli. Medmāsas ietērptas pirmā kara laika uzsvārčos un kapucēs. Centrā sēž noguruši ļaudis, klausoties runas no kanceles. Ik pa brīdim skan ērģeļu mūzika. Ieejas durvju velvēs galdiņš ar šprotmaizītēm un karstu tēju. Visi gaida tankus.

Pēkšņi neliela, priecīga sarosīšanās. Radio ziņo, ka pie Jēkabpils bruņotā kolonna devusies uz Lietuvu. Ziņas pa radio atskaņoja kā telefona zvanus no ļaudīm visās Latvijas malās un pat ārvalstīs. Dažkārt tās bija nepatiesas, bet pārbaudīt nebija laika. Vēlāk, kad likās, ka viss ir nomierinājies, es uz Doma laukumu kopā ar citiem vīriem braucu pa naktīm. Dienā ļaudis veda savus bērnus uz centru apskatīt barikādes, jo likās, ka uzbruks tikai naktī. Tā turpinājās, līdz nāca gaismā Jeļcina pavēle Baltijas kara apgabalam pārtraukt visas operācijas Latvijā.

Kādu vakaru, kad devos mājup gar Brīvības pieminekli, man garām skrēja vīrs dzeltenā virsjakā kopā ar filmēšanas grupu un runāja, ka šodien gan vēl nekas interesants nav nofilmēts. Te no viesnīcas “Rīdzene” puses atskanēja tādi kā sprakšķi – izklausījās, it kā ugunskurā mestu šīferi vai čiekurus. Kino grupa aizskrēja uz turieni. Vēlāk vakarā, skatoties TV, redzēju, kā uz nestuvēm uz slimnīcu aizved Slapiņu oranžā virsjakā. Tai vakarā sašāva arī Brežņeva mazdēlu, kas filmēja ar grupu no populārā krievu TV šova “Взгляд” (Skats). Viņš trakoti bļāva no sāpēm. Visu vakaru skatījāmies pa TV Krievijas specvienību uzbrukumu mūsu Iekšlietu ministrijai pretī Raiņa piemineklim.

Tikai sagadīšanās pēc tonakt nebiju tiešs apšaudes liecinieks.

Terēze Gruntmane

1991. gada janvāris. Uģis [Gruntmanis] kā medicīnas students bija devies dežūrā 1. slimnīcā. Mēs dzīvojām pie mammas Raiņa bulvāra dzīvoklī. Vakarā, šķiet, sniga sniegs, un pēkšņi dzirdu – kaut kas tā jocīgi svilpo un paukšķ aiz loga.

Ejam skatīties, un pēkšņi sapratu, ka varbūt šauj, bet nekad taču tādus trokšņus nebiju dzirdējusi. Neatceros, kā, bet laikam Uģis zvanīja, lai nelienam pie logiem, jo viņiem ved ievainotos. Viens no tiem bija Gvido Zvaigzne.

Ervins Labanovskis

Atceros to laiku fragmentāri, bet ir pāris spilgtu atmiņu. Visu kopējo atmosfēru raksturo tie mana laika zīmējumi, kur kariņā labie agrāk bija tanki ar komunistu zvaigzni, kuri nu bija kļuvuši sliktie, bet labie tagad bija ar auseklīti. Jutos ļoti atbildīgs un vecākiem ik pa brīdim piedāvāju kaut kādus ierosinājumus, ko vajadzētu darīt vai kur esmu redzējis kādu OMON mašīnu. Tāpat kā lielu notikumu un līdzdalību uztvēru sviestmaižu smērēšanu un iešanu uz Juglas tiltu, kur barikādēs stāvēja tehnika.

Pavisam spilgti ir palikušas atmiņā tās naktis, kad bija īpaši saspringti, jo braucām nakšņot pie mammas māsas – tā kā tēvs bija Radio un televīzijas vadītājs, pastāvēja risks, ka viņu arestēs. No vienas puses, tas bija piedzīvojums, bet, no otras, sapratu, ka jeburā brīdī tas var kļūt nopietni un bīstami.

Dace Vašuka

Man bija 11, taču es atceros, lai arī Rīga no Ventspils novada bija tālu. Vecāku sarunas mājās ļāva būt klātesošai visiem šiem procesiem. Taču visvairāk man atmiņā palikuši divi mirkļi. Viens, kad mamma pavadīja tēti ceļā uz Rīgu, – bailes viņas sejā un apņēmība tēta sejā.

Atceros rosību, kad visa apkaime gatavoja līdzi dodamo, lai tiem, kuri no pagasta aizbrauca organizētos transportos, būtu, ko ēst. Un otrs mirklis – vecāku sejas, tēti sagaidot atpakaļ no barikādēm. Vēl tagad varu spilgti atcerēties mammas bailes iepretim tēta pārliecībai būt līdz galam cīņā par neatkarību, lai tur vai kas.

Lai cik spriedzes pilnas bija tās janvāra dienas, es šobrīd saprotu, ka visos laikos ir daļa cilvēku, kuri tādos brīžos ir gatavi ziedot sevi visu. Brīdī, kad citi šaubās, baidās, viņu acis pat mirdz, jo viņi apjauš, ka tas ir kaut kāds virsuzdevums – kaut kas augstāks par māju, par ģimeni, par varbūtību vairs nebūt.

Tādēļ, pieminot barikāžu upurus un godinot dalībniekus, šodienas politisko lēmumu pieņēmējiem novēlu neaizmirst, ka pirms 30 gadiem traktori, smagā tehnika un arī lauku cilvēki sabrauca Rīgā sargāt neatkarību un demokrātiju Latvijā, un to atcerēties brīžos, kad gribas uzsvērt reģionu ekonomisko (ne)lietderību un noniecināt lauku ļaudis kā mazāk vērtīgu sabiedrības daļu.

Aija Mežale

Mana mamma nesen bija palikusi stāvoklī ar mani, tētis gribēja braukt uz barikādēm no Malnavas (austrumu robeža), bet mamma nelaida – baidījās, jo gaidīja mani. Piedzimu 10 dienas pēc tam, kad Latvija oficiāli bija kļuvusi atkal brīva, bet dzimšanas apliecība, protams, vēl bija tā nesmuki zaļā padomju.

Šodien kas līdzīgs ir Baltkrievijā, tikai diemžēl cilvēki ir vairāk iebaidīti nekā toreiz barikāžu dalībnieki. Nav droši aiziet pabarot ar maizi pīles vietējā dīķī, kur nu vēl rīkot barikādes ceļa vidū.

Laila Balga

1990. gada decembrī no Valkas atbraucu uz Rīgu, lai strādātu LSDSP birojā. Tas atradās Dzirnavu ielā 107. Turpat atradās arī Jaunatnes organizācijas līderi, atceros Andri Romanovski, Linardu Deiduli un Kalvi Saliņu. Blakus telpās darbojās biznesa cilvēki Ainārs Gulbis un Mārtiņš Bauze-Krastiņš. LSDSP jau virzījās Jāņa Dinēviča vadībā, kaut gan Valdis Šteins arī nekur nebija pazudis.

Tā gada janvāra dienās visi savu mantu kaut kur slēpa, līderi aizbrauca no pilsētas, lai netiktu apdraudēti. Es, sekretāre, Mārtiņam Bauzem palūdzu un uzticēju LSDSP kasi (kastīti) noslēpt mežā, kaut gan tajā nekādas lielās summas neglabājās. Vai bija mežā, nezinu, taču katrā ziņā pēc visiem notikumiem kase laimīgi atgriezās birojā.

Kad cilvēki sēdēja barikādēs, partijas avīze “Sociāldemokrāts” tika izķerta, jo cilvēki gribēja lietderīgi pavadīt laiku un lasīt. Es no biroja šo avīzi nodevu gan jauniešiem, gan citiem biedriem, kuri apstaigāja barikādes. Ap Dzirnavu ielas namu bija novietoti lieli betona bluķi, un iziet uz ielas varēja pa šaurām šķirbiņām. Biju ļoti priecīga, kad pie manis ienāca sasildīties Viktors Lapčenoks.

Taču man vissvarīgākais cilvēks bija Ulrika Grava (pirms pieciem gadiem pavadījām mūžībā 90. dzīves gadā), kura šajās barikāžu dienās man kļuva par otru māti un draugu. Viņa ienāca birojā sarkaniem, plīvojošiem matiem un noprasīja: “Kas tu tāda esi?” Sapratu, ka Ulrika ir svarīga. Pēc tam Ulrika vēl daudzkārt ieradās pēc avīzēm, devās uz barikādēm un, atnākusi atpakaļ, man atstāstīja notiekošo. Laiks bija auksts un ļoti satraucošs.

Tā es to 1991. gada janvāri atceros.

Ieva Staltmane

Mamma un mēs, bērni, janvāra notikumu laikā vienu brīdi bijām pie krusttēva viņa mājās, bet tētis un krusttēvs bija uz barikādēm. Tētis pa dienu strādāja institūtā, bet mājās bija katru otro nakti – pārģērbties, noskūties un nomazgāties. Pirms aizbraukšanas krusttēvs – izbijis milicis – sievai bija devis instrukcijas, ko darīt, ja nu kas. Es prasījos līdzi uz barikādēm, bet mani neņēma – teica, ka jāpalīdz mammai un tantei tikt galā ar mazajiem. Es prasīju, ko nozīmē “ja nu kas”, bet arī to nepaskaidroja, tikai aizslēdza vārtiņus un durvis un palaida suņus skriet pa pagalmu, ko parasti nedarīja. Tas bija biedējošāk nekā būtu skaidrojums, ko nozīmē “ja nu kas”.

Tas brīdis, kad ziņās pārraidīja sižetus no Lietuvas, kur tanki brauca virsū cilvēkiem, laikam bija visbriesmīgākais. Iespējams, pie vainas bija tas, ka tētis un krusttēvs bija uz barikādēm un viss Lietuvā notiekošais varēja attiekties arī uz viņiem, bet sakari bija reti un slikti – kad viņi piezvanīja, tad zinājām, ka viss labi, ka dzīvi. Iespējams, arī tāpēc, ka nebijām raduši pie briesmīgām un sliktām ziņām tepat blakus. Vēl sliktāk kļuva, kad šaušana notika Rīgā – stāvēju, skatījos televizoru, jutos pilnīgi bezspēcīga un raudāju. Man bija 12 gadu.

Vēl arvien kļūstu dusmīga, kad cilvēki noniecina atkal atgūto brīvību, noniecina barikāžu dalībnieku drosmi. Jā, mums bija salīdzinoši maz bojāgājušo, bet tie, kuri gāja bojā, noteikti būtu devuši priekšroku palikšanai dzīviem. Jā, mums tanki nebrauca virsū cilvēkiem, bet tie, kuri sēdēja barikādēs, to nezināja – viņi ikreiz atvadījās tā, kā aizejot pavisam, bet neiet arī nevarēja. Nevar novērtēt par zemu to, ka liela daļa cilvēku barikādēs taču nebija dzīvojuši citā valstī kā vien Padomju Savienībā, viņi bija pieraduši pie bailēm no varas un represīvajām institūcijām.

Neaizsargātiem un nepiekāpīgiem cilvēkiem šo baiļu pārvarēšana, atteikšanās no pacietības un ierastās izvairīšanās un drosmīga nostāšanās pretī rupjai, nesaprātīgai varai ir sasniegums, par kuru es vienmēr būšu pateicīga savu vecāku paaudzei. Mūsu mazās cīņas par labāku valsti notiek uz viņu attīrītā ceļa – jau brīvībā.

Rūta Mežavilka

Mēs ar vecākiem un brāļiem toreiz dzīvojām Tērbatas un Dzirnavu ielas stūrī. Turpat blakus kvartālā atradās Rīgas Starptautiskā telefona un telegrāfa centrāle, kam apkārt uzbūvēja vienu no pašām pirmajām barikādēm. Cilvēki no visām apkārtējām mājām taisīja sviestmaizes un tējas, ko nest barikādniekiem.

Atceros tādus pamatīgus lauku vīrus, kas bija atbraukuši ar smago tehniku. Diemžēl vairs neatceros vārdus tiem diviem puišiem, kuri nāca pie mums mazgāties un zvanīt pa telefonu uz mājām. Sākumā bija diezgan baisas sajūtas, kas nu būs, ja pretinieks tiešām mēģinās uzbrukt barikādei. Taču tā kopības izjūta un apzināšanās, ka cita ceļa nav, bija fantastiska.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *