Darbaspēka nodokļus ir jāsamazina!


Laiks iet, bet nekas nemainās. Priekšvēlēšanu dāsno solījumu laiks pagājis un nodzisis kā Ziemassvētku brīnumu laiks ar ziemassvētku vecīša dāvanām, tas pagaisis kā dūmakaina ilūzija. Un abos gadījumos visi apzinās patiesību, bet labprāt ļaujas šim mānīgajam valdzinājumam. Tikai politiķu gadījumā tas ietekmē mūsu visu dzīves kvalitāti un valsts ekonomiku. Dažādi censoņi atļaujas sasolīt brīnumu lietas, un pēc tam aizmirst par to līdz nākamajām vēlēšanām, kad atkal varēs uzgavilēt vairāksolīšanas „balagānā”. Nesaprotu, kāpēc sabiedrība neuzstāj uz šīs „sistēmas” maiņu un kas tiek vispār gaidīts (ceru, ka ne komunisma atnākšana).

Ir notikumi, kas mani kā vienkāršu Latvijas iezīvotāju ļoti uztrauc. Man šķiet, ka jāceļ pamatota trauksme par procesiem un dzīvi Latvijā – sasaistot to ar politiķu priekšvēlēšanu solījumiem par gaidāmajām pārmaiņām un turpmāko nekā nedarīšanu. Jo kā nekā pastāv tomēr partiju definētās priekšvēlēšanu programmas, kurām ir noticējuši vēlētāji un atbalstījuši tās ar savām balsīm un cerību par labāku dzīvi. Tomēr fakti ir bēdīgi, par kuru uzskaitījumu pārliecinājos Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības (LBAS) organizetajā diskusijā „Nodokļu mazināšana darbaspēkam – ekonomiskā izrāviena instruments” ko apmeklēju kā biedrības „PROGRESĪVIE” valdes pārstāvis kopā ar tās vadītāju Ansi Dobeli. Diskusijā piedalījās pārstāvji no sabiedriskajām organizācijām, LBAS, LDDK, LTRK, kā arī dažādi ekonomisti un akadēmiķi.

Viens no izskanējušiem faktiem diskusijas gaitā – Latvijā ir viens no augstākajiem Džini koeficentiem (augstāks ir Lietuvā). Paskatīsimies, kas par to minēts partiju priekšvēlēšanu programmās!

Piemēram, Vienotība: „Nodokļi ir skaitļu valodā pārtulkota sabiedrības solidaritāte. Nevienlīdzība Latvijā ir pārāk augsta, Džini koeficients, kas mēra sabiedrības nevienlīdzību, ir viens no pašiem lielākajiem Eiropas Savienībā. Latvijā tas ir 41, Eiropas Savienībā vidēji – 31. Mēs uzskatām, ka nodokļu politikai jāstiprina solidaritāte sabiedrībā.”

Vai TB/LNNK: „Progresīvais iedzīvotāju ienākuma nodoklis ar augstu ienākumu slieksni paaugstinātajai likmei. Augstāki nodokļi nekustamo īpašumu spekulantiem.”

Vai šo partiju rīcība atbilst programmām? Paņemsim citu faktu – saskaņā ar Eurostat datiem, Latvijā ir ceturtais augstākais bezdarbs ES.

Vienotība: „Panākt zemāko bezdarba līmeni Baltijā.”

Reformu partija: „Mazināsim bezdarbu, piešķirot nodokļu atvieglojumus un atbalstu apmācībai darba devējiem, kas nodarbina ilgstošos bezdarbniekus, ļaudis pirmspensijas vecumā, jauniešus bez darba pieredzes un cilvēkus ar īpašām vajadzībām.”

Skaisti jau skan. Tomēr tajā pašā laikā krīzes periodā ir pieaudzis PVN. 40% valsts iedzīvotāju saņem minimālo algu. Valstī pensionāru skaits ar mazdrošināto statusu sasniedz 50%. Iekšējais tirgus ir paralizēts un deformēts. Neoficiāli dati liecina, ka ēnu ekonomika sastāda 40%. Par kādu veiksmes stāstu mēs varam runāt? Par veiksmīgu solījumu bārstīšanu un to nepildīšanu? Varbūt veiksmes stāsts ir valdošajām partijām un to ziedotājiem, kuriem ir izdevīgs ziedojumu mehānisms no saglabātās augstās ēnu ekonomikas, kuriem ir izdevīgi pie augstā darba spēka nodokļa turpināt šādu politiku? Realitāte, kurā principā izdevīgāk no biznesa viedokļa riskēt un saglabāt aplokšņu algas. Veiksmes stāsts – labi izdevusies „makaronu karināšana uz ausīm”.

Neesmu žurnālists, lai visus šos faktus pasniegtu skaisti un daiļrunīgi, bet ir acīmredzamas lietas, kuras valstī nemainās. Kas mani kā šīs valsts iedzīvotāju uztrauc… Kaut vai sabiedrībā kultivētais mīts par darba ražīgumu – noteikti zinu, ka mans darba ražīgums nav sliktāks par jebkuru ārzemju iedzīvotāju, varbūt pat labāks. Vienīgi mērīts tas tiek nevis no saražoto preču daudzuma, bet no pardoto preču apjoma, kas Latvijā ir ļoti zems rādītājs. To diskusijā arī uzsvēra ekonomiste Raita Karnīte.

Visi augstāk uzskaitītie fakti arī liedz mums kļūt konkurētspējīgākiem starptautiski. Konkurēt nespējīgi uzņēmumi ar aplokšņu algām, ēnu ekonomika, augstais IIN, kas šķiet nepievilcīgs cilvēku nodarbinātībai jeb jaunu darba vietu radīšanai un investīcijām. Bet, lai būtu ekonomisks izrāviens, jabūt kapitālam un cilvēkiem. Taču mūsu cilvēki emigrē uz citām valstīm, uzņēmēji „pārbēg” ar biznesu pie kaimiņiem. Tas tiešām nenorāda uz labu pārvaldību.

Brīdī, kad kopējais skats, šeit dzīvojot, ir tik nepievilcīgs, – par kādu aizbraucēju reemigrāciju mēs vispār varam runāt?

Nepieciešamas radikālas pārmaiņas. Pirmkārt, jāmazina beidzot nodoklis darbaspēkam, kas ļautu arī daudziem uzņēmējiem iziet no „pelēkās zonas” – no tā iegūtu visi, un pirmkārt jau iedzīvotāji ar nelielām algām (zemās algas sastāda 60 % valstī), kas vairāk tērētu ikdienas precēm un caur PVN nodokli papildinātu valsts budžetu; iegūtu arī vietējais tirgus. Rosinu partijas pildīt solījumus un mazināt IIN likmes – ko, starp citu, solīja arī Reformu partija savā priekšvēlēšanu programmā: „Samazināsim kopējo nodokļu slogu darbaspēkam un būtiski palielināsim progresivitāti kopējā nodokļu sistēmā.”

Aicinu partijas atcerēties savus solījumus! Latvijā noteikti jāievieš progresīvā nodokļu sistēma un jāceļ neapliekamo minimumu!

Aigars Sloģis
Biedrības PROGRESĪVIE valdes loceklis

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *