Pašsaprotamais ir izcīnītais

1. maijs ir Darba svētki, kuros piemin Hejmārketas dumpi (Haymarket riot) Čikāgā, kur notika protesti par astoņu stundu darba dienu. 19. gadsimta sākumā darba dienas ilgums dažādās valstīs bija no 10 līdz 16 stundām dienā. Visbiežāk cilvēki strādāja 6 darba dienas nedēļā un plaši tika izmantots bērnu darbaspēks. Progresīvas kustības 19. gadsimtā strādāja pie tā, lai saīsinātu darba dienu un aizliegtu bērnu darbu. Cilvēki gāja aizstāvēt savas tiesības ar saukli “Astoņu stundu darbs, astoņu stundu izklaide, astoņu stundu miegs!”

Mūsdienās mums ir jāatceras, ka tik pašsaprotamas lietas kā 8 stundu darba diena, papildu samaksa par virsstundām, apmaksāts atvaļinājums, darba drošības noteikumi, derīgi aizsargrīki darbu veikšanai un bērnu darba aizliegums nav pastāvējušas vienmēr.

Šobrīd 1. maiju Latvijā svinam krīzes apstākļos, kad mēneša laikā 10 tūkstoši cilvēku ir zaudējuši darbu un tūkstošiem citu ir spiesti runāt ar darba devēju par zemāku algu, sliktākiem darba apstākļiem un neapmaksātām virsstundām. Pie augsta bezdarba arī darba tiesības tiek biežāk pārkāptas, jo darba devējam ir vieglāk aizvietot darbinieku ar kādu izmisušāku bezdarbnieku. Jau šobrīd mēs redzam, ka uzņēmumi rīkojas tā, it kā Darba likums nemaz nepastāvētu. Piemēram, A/S “LIDO” nevis vienojas ar darbiniekiem par risinājumu COVID-19 krīzē, bet gan vienkārši nostāda fakta priekšā, ka neizmaksās darba algu par nostrādāto. [1] Krīzi nav pieļaujami risināt uz darba tiesību rēķina, un mums tas nav jāpieļauj!

Iemesls, kādēļ mums pastāv darba dienas garuma ierobežojumi, darbinieku atlaišanas ierobežojumi, papildu samaksa par virsstundām un darbinieku pārstāvošas organizācijas, ir tāds, ka darbinieki ir cilvēki nevis roboti, kurus var izslēgt, tiklīdz tos nevajag. Darbs ir veids, kādā mēs – cilvēki – vēlamies būt noderīgi sabiedrībai, realizēt savu potenciālu un uzlabot citu cilvēku dzīves. Darbavieta ir vieta, kurā mēs – cilvēki – pavadām trešdaļu savas dzīves, un mums visiem ir tiesības uz taisnīgu atalgojumu, drošu darba vidi un iespējām iesaistīties uzņēmuma pārvaldībā un attīstībā.

Arī Latvijā mums ir jāmācās aizstāvēt savas tiesības, jo patiesībā neviens cits, izņemot mūs pašus, to nedarīs. Neskatoties uz vispārpieņemto ideju, ka katrs ir pats savas laimes kalējs un arī katram jārisina problēmas pašam, darba tiesību problēmas ir iespējams risināt tikai kolektīvi. Mums ir jābūt solidāriem ar saviem kolēģiem, ir jāaizstāv vienam otru. Ja redzam netaisnību, tad to ir jāizceļ gaismā, lai tā nevar atkārtoties atkal. Mums ir jāmāk gan lūgt palīdzība no citiem, gan jāspēj palīdzēt.

Sveiciens visiem svētkos!


[1] https://www.apollo.lv/6956996/nezinu-ka-pabarot-bernus-restorana-lido-darbinieki-sudzas-par-algam-100-eiro-apmera 

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *