Nodokļu sistēmas progresivitāte – ceļš uz rietumnieciskāku sabiedrību

eiro

Žurnāls par grāmatvedību, likumdošanu un finansēm BILANCE jūlija numurā publicējis plašu Ikara Kubliņa (portāla www.plz.lv redaktors) rakstu par iespējām padarīt Latvijas nodokļu politiku progresīvāku. Paldies žurnālam un raksta autoram par iespēju pārpublicēt rakstu.

Nodokļu sistēmas progresivitāte – ceļš uz rietumnieciskāku sabiedrību

Finanšu ministrija (FM) maijā nākusi klajā ar piedāvājumu ienākumu nevienlīdzības mazināšanai – diferencētā neapliekamā minimuma ieviešanu. Tomēr rosinātais modelis ir tik birokrātisks, ka nav izpelnījies atbalstu ne no arodbiedrībām, ne darba devējiem, ne arī nodokļu ekspertiem. Vienlaikus arvien skaļāk izskan viedokļi, ka nevienlīdzības mazināšanai nepietiks tikai ar neapliekamā minimuma diferencēšanu – progresivitāte jāievieš visā nodokļu sistēmā un tai jāattiecas ne tikai uz darba algām, bet visiem personas ienākumiem.

Nežēlastībā kritušais Finanšu ministrijas piedāvājums

Priekšlikums, ar kuru FM iepazīstināja 21. maijā un ko ministrs Jānis Reirs nosauca par „pārliecinošu soli pretī nodokļu progresivitātei Latvijā”, paredz, ka zemo algu saņēmējiem (2016. gadā tos definējot līdz 380 eiro, 2020. gadā – līdz 460 eiro) neapliekamais minimums pakāpeniski tiek palielināts no pašreizējiem 75 eiro līdz 100 eiro 2016. gadā, 115 eiro 2017. gadā, 130 eiro 2018. gadā, 145 eiro 2019. gadā un 160 eiro 2020. gadā. Vienlaikus lielāku algu saņēmējiem neapliekamais minimums pakāpeniski samazinātos, līdz 2020. gadā algām virs 1500 eiro tas vairs netiktu piemērots vispār. FM piedāvātais variants paredz arī to, ka nodokļu maksātājiem diferencētā neapliekamā minimuma atvieglojums maciņā neiekritīs uzreiz – sākotnēji būs jāmaksā pēc pilnas likmes, bet iespēja atprasīt pārmaksātās nodokļu iemaksas no Valsts ieņēmumu dienesta būs tikai pēc gada, iesniedzot ienākumu deklarāciju par iepriekšējo gadu.

Tieši pēdējais nosacījums izraisījis vislielāko kritiku no ekspertu un nevalstisko organizāciju puses. „Piedāvājums nav akceptējams pamatā tieši piedāvātās procedūras dēļ, jo mazo algu saņēmējiem ir svarīgi nesamazināt uz rokas saņemamo algu jau gada laikā, nevis nākamajā gadā, iesniedzot gada deklarāciju. Tādējādi sociālā nevienlīdzība palielinās, nevis samazinās, jo tieši zemo algu saņēmējiem gada laikā tiks ieturēts lielāks nodoklis, nekā līdz šim. Turklāt, rodoties darbinieku neapmierinātībai ar ikmēneša ieņēmumu samazinājumu, palielināsies spiediens uz darba devēju”, žurnālam „Bilance” skaidro auditorkompānijas „KPMG Baltics” vecākā nodokļu konsultante Gunta Kauliņa. Šaubas par iecerētā mehānisma dzīvotspēju un taisnīgumu radot arī tas, ka „mazo algu saņēmēji pārsvarā ir mazāk izglītoti, līdz ar to daudzi nepratīs vai nezinās par nepieciešamību iesniegt deklarāciju, savukārt tie, kam pārmaksas sastādīs ļoti neievērojamu summu, nevēlēsies veikt šo administratīvo procedūru dažu eiro dēļ; līdz ar to valstij paliks tai nepienākošos nodokļa daļa, kas nozīmē negodīgu un nevienlīdzīgu attieksmi pret nodokļa maksātāju”.

Arī biedrības „Progresīvie” valdes priekšsēdētājs Ansis Dobelis norāda uz piedāvātā diferencētā neapliekamā minimuma birokrātiskajām nepilnībām. „Lai nodokļi tiktu maksāti, svarīgi nodokļu sistēmu veidot vienkāršu un katram saprotamu. Ja jaunais modelis paredz, ka mazo algu saņēmējiem jāsniedz ienākumu deklarācijas, jāpiemēro īpaša formula, lai saprastu, kāds kuram būs neapliekamais minimums, jāgaida nodokļu pārmaksas atmaksa, sistēma tiek nevajadzīgi sarežģīta un padarīta nesaprotama lielai sabiedrības daļai. Kā norāda pati Finanšu ministrija, tad līdzīga sistēma ir tikai trijās ES valstīs – Slovākijā, Lietuvā un Rumānijā. Vai šīs ir valstis, kurām ekonomiski un sociāli tiecamies līdzināties?”, retoriski vaicā A. Dobelis.

Finanšu ministrija tās valsts sekretāra vietnieka Ilmāra Šņucina personā „atšaudās” no biezā slānī izskanējušajiem pārmetumiem, sakot, ka birokrātiski sarežģītais risinājums ar deklarāciju iesniegšanu un atmaksu kārtību esot izvēlēts tāpēc, ka valstij to esot vieglāk administrēt, kā arī, lai izvairītos no situācijām, kad nodokļu maksātāji neprecīzu aprēķinu rezultātā paliek valstij parādā, un šie parādi būšot tik mazi, ka administratīvās izmaksas par to atgūšanu nebūs tā vērtas. Tulkojot vienkāršiem vārdiem – valsts rīkojas tā, kā tai ērtāk, nodrošinoties, ka neviens nepaliks tai parādā, bet nesatraucoties, ka var palikt parādā pati.

I. Šņucins gan noraida apsvērumus, ka lielai daļai zemāko algu saņēmēju varētu trūkt pratība vai zināšanas par jauno kārtību un tie deklarācijas nemaz neiesniegs. Šņucins uzsver, ka jau tagad ienākuma nodokļa pārmaksu likumā noteiktajos gadījumos atprasot gandrīz puse nodokļu maksātāju un arī deklarāciju iesniegšanai par neapliekamā minimuma atmaksu, tāpat kā citos atmaksu pieprasīšanas gadījumos, būs paredzēts triju gadu termiņš. Tas esot pietiekams laiks, lai 99,9% nodokļu maksātāju to pagūtu izdarīt, pat ja daļa no viņiem sākumā neorientēsies jaunajā sistēmā. Viņš gan atzīst – tie, kas to neizdarīs, savu naudu zaudēs.

Alternatīvas

G. Kauliņa ierosina, ka diferencētā neapliekamā minimuma sistēmu būtu iespējams ieviest, paredzot nesamaksātā nodokļa deklarēšanu gada beigās un nodokļa piemaksu, ja tāda veidotos. Šādā variantā netiktu samazināti maznodrošināto ienākumi gada laikā, kā arī tiktu samazināts administratīvais slogs, jo deklarāciju iesniedzēju skaits būtiski samazinātos (mazo algu saņēmēji pārsvarā strādā vienā darba vietā un viņiem arī nav papildu ienākumu). Trūkums šādā versijā gan būtu tas, ka Valsts ieņēmumu dienestam būtu aktīvi jāstrādā ar tiem, kas nedeklarētu papildus ienākumus. G. Kauliņa iesaka noteikt, ka darbiniekam savlaicīgi jāapstiprina paredzēto ieņēmumu apjoms, lai darba devējs var uzreiz aprēķināt pareizo neapliekamo minimuma apmēru vai paredzēt procedūru, lai iedzīvotājs pats jau gada laikā varētu samaksāt pienākošos nodokļa summu. Lai to stimulētu, varētu pat noteikt nokavējuma naudu savlaicīgi nesamaksātajam nodoklim par zināmu laika periodu.

Tomēr procedūras kārtība nav vienīgais iebildums pret rosināto modeli. G. Kauliņa uzskata, ka būtu jāpārdomā arī piedāvātie likmju sliekšņi. „Piedāvātā 160 eiro maksimālā neapliekamā minimuma summa ir tikai puse no iztikas minimuma (šobrīd gan nav pieejami oficiāli dati par šo lielumu), un tas nozīmē, ka paredzēts ar nodokli aplikt ienākumu, kurš nenodrošina cilvēka iztiku. Otrkārt, piedāvātais ienākumu līmenis – 1500 eiro, no kura neapliekamo minimumu nav paredzēts piemērot vispār, arī nav uzskatāms par “lielu” algu. Pārsvarā šādam ienākumam ES valstīs vēl pat nepiemēro iedzīvotāju ienākuma nodokļa (IIN) pamatlikmi”, vērtē Kauliņa.

Līdzīgi uzskata A. Dobelis: „Šis modelis dos nelielu atspaidu tikai pašu mazāko algu saņēmējiem, bet cilvēkiem, kuriem būtu jāveido vidusslānis, nodokļi no darba algām pat varētu pieaugt. Turklāt turīgākos cilvēkus, kas ienākumus gūst citās formās, ne no darba algas, šīs izmaiņas neskars un viņi turpinās no ienākumiem maksāt vien 10 %. Tas nozīmē, ka arī ietekme uz valsts budžetu varētu būt fiskāli negatīva. Nedaudz modeli varētu uzlabot, deklarācijas prasot sniegt tikai tiem, kuri papildus darba algai gūst arī citus ienākumus un nepaliekamo minimumu piemērojot kā līdz šim – katru mēnesi. Tomēr tik un tā nevienlīdzības problēmu tas risinās minimāli un mērķis netiks sasniegts”.

Darba algu diskriminācija

Kā viens no būtiskākajiem nodokļu sistēmas priekšnoteikumiem, virzoties uz lielāku ienākumu vienlīdzību, atkal un atkal tiek pieminēts tas, ka iedzīvotāju ienākuma nodoklis, gluži kā to norāda jau pats šī nodokļa nosaukums, būtu jāpiemēro nevis tikai darba algām, kā tas ir patlaban, bet arī visiem pārējiem personas gūtajiem ienākumiem – piemēram, ienākumiem no kapitāla, dividendēm, u.c. Citiem vārdiem, visi ienākumi būtu jāapliek ar nodokļiem vienotā sistēmā, un arī progresivitāte (diferencēta neapliekamā minimuma, progresīvās ienākumu nodokļa likmes vai citās formās) vai dažādi atvieglojumi (piemēram, par apgādājamajiem) būtu jāpiemēro šajā vienotajā sistēmā. Patlaban personas ienākumi Latvijā tiek šķiroti – kamēr darba algām tiek uzlikts 23% IIN, ienākumiem no kapitāla un ienākumiem no kapitāla pieauguma tiek piemērotas krietni mazākas likmes (attiecīgi 10% un 15%). Grūti saskatīt jebkādu ētisku pamatu šādi dalīt cilvēku ienākumus, bet varbūt tam ir kāds ekonomisks pamats?

G. Kauliņa uzskata, ka ikvienā nodokļu progresivitātes sistēmā ir „jādomā par cita veida ienākumu nodokļu likmju palielināšanu, līdzsvarojot IIN likmi darba algām un cita veida ienākumiem. Piemēram, neapliekamā minimuma noteikšanā vajadzētu ņemt vērā visus ienākumus (ne tikai darba algu), jo ne vienmēr mazo algu saņēmējs ir arī mazu ienākumu guvējs”. Kauliņas skatījumā būtu iespējami trīs ceļi, kā palielināt likmes cita veida ienākumiem. Viena iespēja būtu noteikt vienu standarta likmi visiem ienākumiem (piemēram, 22%) un sajūgt to ar diferencēto neapliekamo minimumu. Otrs variants paredzētu visus ienākumus iekļaut progresivitātes aprēķinā, progresīvo likmi piemērojot visa veida ienākumiem, kur zemiem ienākumiem būtu samazināta likme, bet neapliekamais minimums būtu fiksēts un visiem vienāds. Trešā iespēja – darba algai piemērot progresīvās nodokļa likmes, bet cita veida ienākumiem (dividendēm, kapitāla pieaugumam) – fiksēto likmi (piemēram, 22% apmērā).

Politiķi un amatpersonas gadiem ilgi iebilst ienākumu nodokļu līdzsvarošanai, izmantojot vienu vienīgu argumentu – tas veicināšot kapitāla aizbēgšanu no Latvijas. Arī šoreiz Finanšu ministrija izmanto šo pašu iebildi. „Latvijā nodoklis ienākumam no kapitāla ir ieviests salīdzinoši nesen – tikai no 2010. gada, tāpēc tā pārskatīšana jāvērtē ļoti piesardzīgi. Paaugstinot nodokļa likmi ienākumam no kapitāla, pastāv riski, kas saistīti ar izvairīšanos no nodokļu maksāšanas, kapitāla aizplūšanu no valsts, investīciju samazināšanos u.tml”, biedē FM, vienlaikus sniedzot ilustrējošu tabulu ar minēto nodokļu likmēm par Latvijas kaimiņvalstīm Lietuvu un Igauniju, tādējādi dodot mājienu, ka kapitāls it kā varētu bēgt uz turieni. Tomēr interesanti, ka, saskaņā ar šo pašu tabulu, Latvijā ir pārliecinoši viszemākā dividenžu nodokļa likme Baltijā – 10%, kamēr gan Lietuvā, gan Igaunijā šī likme ir divreiz augstāka – 20%. Tātad dividenžu nodokli varētu vēsu prātu palielināt vismaz līdz 20%, nebaidoties, ka tas izraisīs uzņēmēju pārreģistrēšanos tuvajās ārzemēs. Savukārt kapitāla pieauguma nodoklis Lietuvā ir tāds pats kā Latvijā – 15%, taču, atšķirībā no Latvijas, Lietuvā tā ir standarta iedzīvotāju ienākuma nodokļa likme. Respektīvi, tur ienākumi no kapitāla pieauguma jau tiek taksēti vienā sistēmā ar ienākumiem no darba samaksas.

A. Dobelim ministrijas argumenti pret citu ienākumu nodokļu pielīdzināšanu algas nodoklim nešķiet loģiski. „Ja skatās pēc šādas loģikas, tad kādēļ kapitāls no Lielbritānijas, Vācijas, Francijas, Zviedrijas un citām valstīm, kur ir progresīva nodokļu sistēma un krietni augstākas nodokļu likmes ienākumiem no kapitāla, nebēg uz Latviju, kur likmes ir vienas no zemākajām? Mēs nepiedāvājam ienākumiem noteikt tik lielas nodokļa likmes, kādas tās šobrīd ir daudzās Rietumeiropas valstīs. Nodokļi ir jāizlīdzina pakāpeniski, domājot par Latvijas konkurētspēju. Nav nekāda pamata domāt, ka, šādi rīkojoties, kapitāls aizbēgs. Turklāt, kur tas bēgs? Eiropas Savienībā nodokļi ir augstāki, atliek Krievija?”, vaicā Dobelis, tiesa, izvairoties skart Baltijas kontekstu.

A. Dobelis vērš uzmanību uz vēl kādu aspektu – nodokļu sistēma ir tiešā mērā atbildīga par to, kāda rakstura investīcijas valsts piesaista. „Investīcijas Latvijā nereti neienāk arī tādēļ, ka šobrīd mums vienkāršajām darbavietām ir ļoti augsti nodokļi. Investori, kas plāno nodarbināt lielu cilvēku skaitu ar mazām un vidējām algām, daudz labāk izvēlas valstis ar progresīvo nodokļu sistēmu, jo nodokļu slogs, ņemot vērā nodarbināto skaitu, būs mazāks. Latvijas nodokļu sistēmā vienkāršās darba vietas ir padarītas dārgas. Ar nodokļu politiku mēs varam regulēt, kādu kapitālu, investīcijas vēlamies. Šobrīd Latvija ir labvēlīga investīcijām, kas apgroza lielus finanšu resursus, spekulē, pelna ar kapitālu, nekustamo īpašumu, bet neveido darba vietas. Izlīdzinot nodokļu slogu, mēs Latvijai varētu piesaistīt vairāk tādu investīciju, kas radītu darbavietas, bet kļūtu nepievilcīgāki spekulatīvam biznesam. Es domāju, ka tas būtu prātīgi un nodrošinātu Latvijas ekonomikai ilgtspējīgāku izaugsmi”, skaidro Dobelis.

Kad Latvija pievienosies rietumvalstu nodokļu tradīcijām?

Ekonomikas speciālisti arvien skaļāk sāk runāt par to, ka vistiešākais veids, kā samazināt ienākumu nevienlīdzību un neatņemams progresīvas nodokļu sistēmas stūrakmens ir arī progresīvais ienākumu nodoklis – ja tas tiek piemērots ne tikai darba algām, bet visiem ienākumiem (un progresīvā nodokļa ieviešana nebūt neizslēdz arī neapliekamā minimuma diferencēšanu). Latvija ir palikusi viena no dažām valstīm Eiropas Savienībā (vēl Lietuva, Igaunija, Bulgārija, Rumānija un Ungārija), kurā nepastāv progresīvās ienākumu nodokļa likmes, turklāt, aplūkojot datus arī visas pasaules mērogā, redzams, ka progresīvais ienākuma nodoklis nepastāv pārsvarā tikai vairumā bijušo Padomju Savienības valstu, kā arī Saūda Arābijā, Madagaskarā, Bolīvijā un vēl dažās nelielākās zemēs (savukārt Marokā, Apvienotajos Arābu emirātos un dažās citās valstīs ienākuma nodokļa nav vispār).

Latvijas politiķi allaž centušies „noairēt” progresīvā nodokļa ieviešanu, un, ja tas neizdodas ar argumentiem, tad lietā tiek liktas savdabīgas „sabotāžas” metodes. Tā, piemēram, savulaik finanšu ministra Einara Repšes laikā tika it kā visā nopietnībā paziņots par progresīvās nodokļu likmes ieviešanu, sākot ar algām virs 300 latiem. Savukārt tagad izvēlēta pretēja pieeja – FM parlamentārais sekretārs Arvils Ašeradens paziņojis, ka progresīvā nodokļa ieviešana Latvijā esot reāli iespējama tikai, sākot ar algām, kas lielākas par 3000 eiro. Abos gadījumos sabiedrībai tiek prezentētas pārspīlētas galējības, lai diskreditētu progresīvā ienākuma nodokļa ideju un radītu sajūtu, ka Latvijā šādam nodoklim nav jēgas… Lūgta paskaidrot, ar kādiem aprēķiniem ir pamatots Ašeradena nosauktais cipars, FM atsūtīja atbildi, kuras saprotamību lai katrs vērtē pēc saviem ieskatiem: „Valsts sociālās apdrošināšanas iemaksu maksimālā apmēra jeb griestu atjaunošana ir padarījusi darbaspēka nodokļu sistēmu regresīvu, jo tas samazina nodokļu efektīvo likmi tām personām, kuru ienākumi ir virs noteiktā maksimālā apmēra. Turklāt jāņem vērā arī darba ņēmēju sadalījums pa ienākumu intervāliem (tikai 1,5% no darba ņēmējiem saņem ienākumus virs 3000 eiro mēnesī). Slieksnis, no kura sāk piemērot progresīvo IIN likmi, ir izvēlēts, vadoties no šiem apsvērumiem”.
Gluži loģiski, ka šādu, greizajā spogulī attēlotu progresīvā ienākuma nodokļa modeli eksperti nevar pieņemt. „Pašreizējā ministrijas piedāvājumā progresīvais nodoklis nav atbalstāms, jo tas paredz pieaugumu tikai darba algu saņēmējiem virs 3000 eiro mēnesī, bet nesamazina nodokļu slogu mazāk nodrošinātajiem, līdz ar to mērķis – nodokļa sloga samazināšana zemiem ienākumiem – netiks sasniegts vispār”, analizē G. Kauliņa.

Biedrība „Progresīvie” ir nākusi klajā ar savu progresīvā ienākumu nodokļa ieviešanas priekšlikumu, kas izskatās daudz sabalansētāks un ir veidots tā, lai vairumam ienākumu saņēmēju pret to nebūtu nekas iebilstams, turklāt uz īpašu strīdēšanos „nevilktu” arī darba devējiem. Proti, „Progresīvo” piedāvājums paredz atcelt iedzīvotāju ienākuma nodokli ieņēmumiem līdz 200 eiro mēnesī (0% likme), piemērot to 15% apmērā ienākumiem no 201 līdz 1200 eiro mēnesī, ar 25% likmi aplikt ienākumus no 1201 līdz 2000 eiro mēnesī, bet ar 30% likmi – ienākumus virs 2000 eiro mēnesī. Tādējādi lielākajai daļai ienākumu saņēmēju nodoklis, salīdzinājumā ar pašreizējo 23% likmi, ievērojami samazinātos, bet ienākumu grupā no 1201 līdz 2000 – tikai nedaudz (par 2%) palielinātos. Tiesa gan, šāda, ļoti optimistiska nodokļa skala rada jautājumus par tās fiskālo efektu uz valsts budžetu. Tieši to „Progresīvo” piedāvājuma sakarā uzsver arī G. Kauliņa: „Nevēlos analizēt konkrētos piedāvātos ciparus, jo tos jāskata kontekstā ar fiskālo ietekmi”.

A. Dobelis atzīst, ka patlaban biedrība neesot aktualizējusi pirms trim gadiem veiktos aprēķinus, taču plānojot to izdarīt līdz rudenim. Iepriekš veiktie aprēķini, kas gan bijuši balstīti tikai uz darba algām, tiešām atklājuši ievērojami negatīvu ietekmi uz nodokļu ieņēmumiem valsts budžetā – mīnus 400 miljoni eiro. Taču esot jāņem vērā, ka „Progresīvo” piedāvājums paredzēts ne tikai darba algām, bet visiem ienākumu veidiem, un tādā gadījumā šis fiskāli negatīvais efekts tikšot kompensēts. „Diemžēl precīzus aprēķinus Latvijā nevalstiskām organizācijām ir grūti piedāvāt, jo faktiski publiski nav pieejami dati par iedzīvotāju ienākumiem. Ir informācija par darba algām, bet par citiem ienākumu veidiem šādas informācijas nav”, skaidro Dobelis. Viņš arī atgādina, ka progresīvajam ienākumu nodoklim būtu pozitīva ietekme uz citiem nodokļu ieņēmumu veidiem: „Samazinot IIN likmes mazajām un vidējām algām arī būtiski pieaugtu ieņēmumi no PVN un citiem nodokļiem, jo cilvēki ar maziem un vidējiem ienākumiem tos novirza patēriņam un maksā patēriņa nodokļus. Rezultātā fiskālais efekts uz valsts budžetu būtu ar nelielu negatīvu vai neitrālu fiskālo efektu”.

„Progresīvo” izstrādātā modeļa sakarā būtiski piebilst, ka progresīvais nodoklis šādā gadījumā tiktu piemērots nevis no visas summas (piemēram, 25% no 1500 eiro (kas kopā būtu 375 eiro)), bet gan tiktu aprēķināts kombinēti, paaugstināto likmi rēķinot tikai no tās summas daļas, kas pārsniedz robežlikmi (šajā piemērā: 15% no (1200 – 200 = 1000 eiro) + 25% no 300 eiro (kopā 225 eiro)). Šāda nodokļa aprēķināšanas kārtība ievērojami mazinātu ēnu ekonomikas risku un cilvēku vēlēšanos “nesaņemt” vai slēpt lielākas oficiālās algas, jo pilnībā izslēgtu situāciju, kad nedaudz zem robežlikmes esošs mazāku ienākumu saņēmējs gūst neto lielākus ienākumus, nekā nedaudz virs robežlikmes esošs lielāku ienākumu saņēmējs.

Finanšu ministrija vairās publiski vērtēt „Progresīvo” piedāvājumu, līdzīgi kā Kauliņa, bilstot, ka tam būtu vispirms jāaprēķina fiskālais efekts. „Lai varētu izvērtēt biedrības “Progresīvie” izstrādāto progresīvā nodokļa modeli, būtu nepieciešams veikt aprēķinus. Līdz šim Finanšu ministrijā šāds priekšlikums nav saņemts”, vēsta FM, gluži vai aicinot biedrību „Progresīvie” oficiāli iesniegt priekšlikumu ministrijā izvērtēšanai.

FM cenšas pārliecināt, ka tai neesot principiālu iebildumu pret progresivitātes ieviešanu nodokļu sistēmā, taču progresīvais ienākumu nodoklis esot „modelēts” jau vairākkārt, un rezultāti allaž neesot snieguši „pietiekamu pamatojumu progresīvās IIN sistēmas ieviešanai”. Pamatā tāpēc, ka „darba ņēmēju sadalījumā pa darba algu grupām dominē zemo algu grupas. Tādējādi progresīvā IIN ieviešanas gadījumā, lai kompensētu zemāku nodokļa likmi personām ar maziem ienākumiem, būtu būtiski jāpalielina nodokļa slogs ne tikai iedzīvotājiem ar augstiem ienākumiem, bet arī sabiedrības daļai, kas gūst ienākumus virs vidējās darba algas”.

Ko īsti vēlamies sasniegt?

Lai gan FM publiski cenšas plānoto diferencētā neapliekamā minimuma ieviešanu pasniegt kā varenu instrumentu ienākumu nevienlīdzības mazināšanā Latvijā, tā nespēj nosaukt nekādus atbilstošus rezultatīvos rādītājus, kurus ar to iecerēts sasniegt. Ienākumu nevienlīdzību pasaulē visbiežāk mēra pēc Džini koeficienta (tas Latvijai 2013. gadā bija 35,5), tāpat izmanto arī 20:20 jeb bagātākās iedzīvotāju piektdaļas ienākumu attiecību pret nabadzīgāko iedzīvotāju piektdaļu (Latvijā šis rādītājs 2013. gadā bija 6,5). Mazāk populāras ienākumu nevienlīdzības mērīšanas metodes ietver Hūvera indeksu, Teila indeksu vai Palmas indeksu.

Latvijas Finanšu ministrijai nez kāpēc saistošs nav šķitis neviens no šiem, pasaulē pārbaudītajiem indikatoriem. Tā vietā ministrija izvēlējusies ienākumu nevienlīdzības mazināšanos Latvijā mērīt, par atskaites punktu izmantojot „nodokļu plaisu” zemo algu (un atkal jau – algu, nevis visu ienākumu) saņēmējiem… „Kā rezultatīvais rādītājs mērķa sasniegšanai ir izvirzīts nodokļu plaisa zemo algu saņēmējiem (tiem, kas saņem 67% no vidējās algas, bez apgādībā esošām personām). Pēc Finanšu ministrijas aprēķiniem, ieviešot diferencēto nepaliekamo minimumu, nodokļu plaisas rādītājs zemo algu grupā strādājošajam 2020.gadā samazināsies uz 39,5%”, informē FM.

Nodokļu plaisai (tā raksturo starpību starp darba ņēmēja ienākumiem no algota darba un to, cik šis darbaspēks izmaksā darba devējam) ar ienākumu nevienlīdzību ir ļoti attāls sakars, un šis indikators parasti (vai drīzāk – nekad) netiek izmantots kā ienākumu nevienlīdzības rādītājs. To netieši apliecina arī pati FM, uzskaitot, kurās valstīs Eiropas Savienībā nodokļu plaisa ir vislielākā: „Pēc Eurostat datiem, 2013.gadā nodokļu plaisas rādītājs zemo algu grupā strādājošajam Latvijā bija viens no augstākajiem ES jeb 43,1%, atpaliekot tikai no Beļģijas, Ungārijas, Francijas, Vācijas, Itālijas un Austrijas”. Ja reiz „nodokļu plaisai” ir tik būtiska nozīme ienākumu nevienlīdzībā, tad minētajām valstīm arī būtu jābūt starp ekonomiski nevienlīdzīgākajām Eiropas Savienībā. Taču patiesībā no nosauktajām tikai Itālija ieņem vietu ES ekonomiski nevienlīdzīgāko valstu top desmitniekā, kamēr visas pārējās atrodas starp piecpadsmit vienlīdzīgākajām dalībvalstīm. Acīmredzami, ka „nodokļu plaisa” nav ienākumu nevienlīdzību raksturojošs rādītājs. Tad kāpēc tieši to par sava darba rezultāta mērauklu izvēlējusies Finanšu ministrija? Vai labi saprotot, ka reāls uzlabojums nevienlīdzības mazināšanā ar diferencētā neapliekamā minimuma ieviešanu pašreizējā piedāvājumā netiks sasniegts?

Tajā pašā laikā nekādi citi pasākumi nevienlīdzības mazināšanai FM patlaban nav plānoti, uzskatot, ka teju viss jau ir paveikts: „Jau 2013.gadā tika pieņemti lēmumi, kuru rezultātā tika mazināts nodokļu slogs zemāk atalgotajiem strādājošajiem un ģimenēm ar bērniem. Finanšu ministrijai līdz 2016.gada 31.decembrim ir jāizstrādā Nodokļu politikas pamatnostādnes. To izstrādes laikā, iespējams, tiks lemts par kādiem papildus pasākumiem ienākumu nevienlīdzības mazināšanai”. Zīmīgi, ka vairs netiek runāts arī par pirms vēlēšanām solīto minimālās algas paaugstināšanas programmu līdz 480 eiro 2018. gadā…

Gan nevēlēšanās izlīdzināt nodokļu likmes visiem ienākumu veidiem, gan divkosīgā argumentu piemeklēšana progresīvā ienākuma nodokļa idejas noraidīšanai, gan neizprotamā rezultatīvo rādītāju izvēle nevienlīdzības mazināšanā diemžēl rada iespaidu, ka FM trūkst patiesas ieinteresētības mazināt ienākumu nevienlīdzību Latvijā. Drīzāk tas izskatās pēc darbības imitācijas, ko pieprasa gan iekšpolitiski motīvi (pieprasījums pēc sociāldemokrātiskas politikas), gan ārpolitisks spiediens no starptautiskajām institūcijām (uz nevienlīdzības problēmu Latvijā norāda gan Eiropas Komisija, gan Starptautiskais Valūtas fonds, gan Pasaules Banka, gan arī Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija). Taču šādā veidā sasniegt patiesi efektīvu rezultātu nav iespējams.

IMG_5165

IMG_5166

IMG_5167

IMG_5168

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *