Astoņi LGBTQIA+ cilvēku stāsti Baltijas praida nedēļai

Kāpēc partija PROGRESĪVIE iestājas par LGBTQIA+ cilvēktiesībām? Jo mēs vēlamies Latviju, kurā katrs var atrast laimi un mīlestību. Kur katrs cilvēks tiek cienīts un novērtēts, kur katram ir vienlīdzīgas tiesības un iespējas veidot pilnvērtīgu dzīvi mūsu visu mīļajā Latvijā.

Aiz apzīmējuma "LGBTQIA+" stāv miljoniem cilvēku dzīves. Tādu pašu cilvēku, kā jebkurš no mums. Tāpēc Baltijas praida nedēļas ietvaros, partija PROGRESĪVIE publicē astoņus stāstus par cilvēkiem, kas ir tādi paši kā mēs, bet ar vienu atšķirību.

Mēs ceram, ka šie stāsti katram lasītājam un lasītājai palīdzēs uzzināt nedaudz vairāk par biseksualitātes, transdzimtes, nebināras dzimtes un aseksualitātes/aromantiskuma sociālajām pieredzēm. Visi stāsti ir anonīmi, un to autoru vārdi tikuši mainīti.

Baltijas praida nedēļas ietvaros publicēsim piecus videoklipus mūsu sociālo tīklu platformās, kur dažus no šiem stāstiem ierunā mūsu partijas pārstāves un pārstāvji, arī atjaunosim šo mājaslapas rakstu.

Elzas, biseksuālas sievietes, stāsts

Man šogad palika trīsdesmit, un es tikai tagad sāku līst ārā no skapja. Esmu biseksuāla. Un esmu atklājusi arī, ka esmu nebināra persona. Ar identitāti un seksualitāti cīnos jau kopš pusaudžu laika, jau bērnībā man patika gan meitenes, gan puiši. Vienmēr bija viena sirdsdraudzene. Pusaudžu un  agrajos divdesmit gados bieži savās labākajās draudzenēs nejauši iemīlējos, taču jūtas nebija abpusējas.

Pieradu dzīvot heteronormatīvās attiecībās lielā mērā tieši sabiedrības spiediena un stigmu dēļ – vieglāk dzīvot, ja pie sāniem ir vīrietis, kurš pieņem tavas dīvainības. Dzīvesbiedru protestā uzstājos, paužot neprecēta heteroseksuāla pāra atbalstošo viedokli, jo vēl pagājušajā gadā es nespēju sevi līdz galam pieņemt, nespēju sadzīvot ar tēva homofobisko viedokli un bailēm, ka viņš mani varētu nepieņemt, jo nekad nav savus uzskatus apšaubījis, sekojot emocionālām bailēm no nesaprotamā. Toties mammai gan atzinos šogad – tādu sapratni un pieņemšanu, kādu saņēmu no viņas, arī biju gaidījusi, jo mamma mani no bērnības audzināja kā mīlestības, tolerances un atšķirīgā pieņemšanas etalons.

Darbā un ar lielāko daļu cilvēku nejutos droši būt atklāta. Priekšniece izteica “grēcinieku” komentārus, kad viņai, par manu seksuālo orientāciju pat neko nezinot, bija iebildumi, ka es izmantoju pusdienu pauzi no rītiem, lai dotos uz dzīvesbiedru piketiem. Esmu dzirdējusi nievājošus komentārus par LGBTQ+ komūnu no radiniekiem, paziņām, kolēģiem...Draugi liekas vairāk izglītoti un toleranti. Tagad arī esmu pievienojusies jaunatnes organizācijai "Skapis.eu", lai palīdzētu veidot drošāku, izglītotāku vidi, lai jauniešiem nevajadzētu izjust bailes un nepatiku pret sevi, jo viņiem šķiet, ka kaut kas ar mani nav kārtībā –, atradu domubiedrus, jaunus draugus un uzticības personas. Cilvēkus, kas ir bijuši, kur esmu bijusi es: ar dzimuma disforiju, nepatiku pret sevi, bailēm, ko domās apkārtējie. Arī partneris mani atbalsta, un tas, ka esmu kopā ar vīrieti, mani mazāk biseksuālu nepadara. Uz meitenēm tagad atskatāmies mēs abi un varam pārspriest, kas tieši katram no mums šķitis saistošs.

Tas, ko vēlos noslēgumā teikt…Ir vēl tāls ceļš ejams, taču jaunā paaudze ir uz pareizās takas – mums aug paaudze tolerantu, zinošu jauniešu, jo, par spīti vecāku un vecvecāku homofobiskajiem uzskatiem un nievājošajiem komentāriem, jaunieši internetā izglītojas par jautājumiem, ko nesaprot, un cenšas atšķirīgo pieņemt ar mīlestību. Tas manī vieš cerību, ka vēl pēc dažām paaudzēm jaunieši tiks pieņemti ar visām savām atšķirībām, un viņiem nebūs jāslēpjas pašiem no sevis.

Andra, trans vīrieša, stāsts

To, ka esmu vīrietis, esmu zinājis jau kopš bērna kājas, tomēr pārējā pasaule šo faktu uzzināja tikai, kad biju sasniedzis jau divdesmit divu gadu vecumu. Daudziem tas nāca kā pārsteigums, taču es beidzot spēju uzelpot, jo pārtraucu centienus lauzt savu identitāti, ko biju darījis pirms tam, lai izvairītos no sabiedrības nosodījuma un neizpratnes, no draugu un ģimenes zaudēšanas un apvainojumiem, kas diemžēl neizpalika.

Manā pieredzē, būt trans vīrietim Latvijā nozīmē bieži vien būt celmlauzim daudzās sfērās.

Būt pirmajam studentam fakultātē, kurš lūdz viņu uzrunāt vārdā un dzimtē, kas atšķiras no oficiālās, kas parādās universitātes sistēmā, jo dokumentu maiņa vēl nav iespējama, bet situācija, kurā tevi uzrunā nepareizi, būtu neizturama un neļautu pilnvērtīgi studēt.

Iznākt no skapja medicīnas profesionāļiem un vizīšu laikā izglītot viņus par transpersonu jautājumiem un to, kā viņi varētu būt labāki savas jomas speciālisti tajos brīžos, kad jāsniedz trans-specifiska veselības aprūpe.

Būt pirmajam trans cilvēkam darba kolektīvā, kur iepriekš esi bijis pazīstams ar citu vārdu.

Būt autentiskam pret sevi un pasauli prasa daudz spēka, taču katra šāda diena ir arī laimes pārpilna.

Edītes, aseksuālas un aromantiskas sievietes, stāsts

Domāju, ka lielai daļai cilvēku ir ļoti grūti apzināties, tieši cik lielā mērā mēs izpratni par sevi un pasauli veidojam caur romantisku un seksuālu jūtu un attiecību prizmu.

Tieši romantiskas un seksuālas saites mēs asociējam ar būšanu laimīgiem (jo, lai cilvēks būtu laimīgs, taču noteikti jāizveido romantiskas partnerattiecības); ar ģimenes veidošanu (jo, ja man nebūs ģimenes, būšu viens un nevienam nevajadzīgs); ar pieaugšanu un briedumu (pieauguši un emocionāli nobrieduši cilvēki ir romantiskās attiecībās vai tās meklē). Spēja just romantiskas un seksuālas jūtas lielā mērā veido arī mūsu dzimuma izpratni.

Tiek uzskatīts, ka iemīlēties un izjust seksuālu pievilcību ir ikviena normāla cilvēka dzīves pieredzes būtiska sastāvdaļa.

Bet es arī esmu cilvēks, absolūti normāls cilvēks, kurš neizjūt romantiskas un seksuālas jūtas pret citiem, un šis aspekts man reizēm liek justies ļoti atsvešinātai no citiem cilvēkiem un no sabiedrības kopumā. Es mīlu savus draugus un ģimeni, savu darbu un hobijus, esmu nonākusi tādā dzīves punktā, kurā es mīlu arī sevi, bet šī atšķirtības izjūta vienmēr paliek. Esmu ar sevi daudz strādājusi, lai nejustos kā cilvēks – brāķis, kurš nekad nebūs laimīgs, jo visdrīzāk neveidos romantiskas attiecības.

To darīt ir bijis grūti, jo trūcis palīdzīgu roku. Man vitāli būtiskā informācija, ka veids, kā es jūtu un eksistēju, ir normāls, netika piedāvāta skolā, man tā bija jāatrod pašai. Tāpat arī man pašai sevi un citus regulāri ir jāpārliecina par to, ka ar mani viss ir kārtībā.

Tagad es varu teikt, ka seksuālās orientācijas ziņā sevi pazīstu un esmu laimīga ar to, kāda esmu, bet tas būtu noticis daudz ātrāk, ja informācija par dažādām orientācijām būtu bijusi pieejama, piemēram, skolā. Es būtu ātrāk varējusi sevi saprast, un tas arī citiem palīdzētu labāk saprast, cik dažādi mēs tomēr esam.

Sašas, nebināra cilvēka, stāsts

Esmu nebinārs cilvēks sievietes ķermenī, kas šobrīd maina dzimumu. Tas nenozīmē, ka es esmu sieviete. Tas nenozīmē arī, ka esmu vīrietis. Tas nozīmē, ka esmu nebinārs cilvēks. Mana dzimuma identitāte ir ārpus binārās izpratnes par to, kas ir dzimums – ārpus vai starp diviem pretpoliem: "sieviete" vai "vīrietis". Nē, tā nav neizlēmība – tā ir mana identitāte, tā es izjūtu sevi šajā pasaulē.

Tas, ko es gribu, ir, lai cilvēki, ar mani runājot, izmanto dzimumneitrālas teikumu konstrukcijas, kas apiet uz dzimumu norādošas vārdu galotnes. Tas, ko es gribu, ir lai oficiāli latviešu valodā būtu vietniekvārdi, kas atzīst nebinārus cilvēkus – "viņi", "viņ", "viš" vai kādi citi vietniekvārdi. Tas, ko es gribu, ir sabiedriskās tualetes bez dzimuma norādēm, lai es varu vienkārši iet jebkurā tualetē bez iepriekšējām pārdomām "sieviešu" vai "vīriešu"? – jo es neiederos ne vienā, ne otrā kategorijā, bet man joprojām ir fizioloģiskas vajadzības. Tas, ko es gribu, ir iespēja savā pasē, sadaļā "dzimums", lasīt "nebinārs" vai "cits", vai jebkādu citu vārdu, kas atzīst manu patieso identitāti.

Es apzinos, ka tas, ko es gribu, ir neierasti un izaicinoši, un tomēr es nepārtraukšu gribēt savas identitātes atzīšanu tikai tāpēc, ka daļai sabiedrības tas varētu būt neērti. Es zinu, ka mēs – nebināri cilvēki – Latvijā esam gana daudz. Mēs arī maksājam nodokļus. Mēs arī esam daļa sabiedrības.

Marijas, trans sievietes, stāsts

Prātīgi būtu klusēt un gaidīt visatbilstošāko brīdi. Bet es neesmu prātīgs cilvēks, un man vairs nav iekšējo resursu, lai izliktos.

Cilvēkiem ir tendence projicēt savu pieredzi uz pārējiem. Es ilgi ticēju, ka visi puiši jūtas nelaimīgi par to, ka nav piedzimuši kā meitenes, bet viņi vienkārši klusē un mācās adaptēties. Es ļoti centos pierādīt citiem, ka esmu stipra – tāpēc mērķtiecīgi, pat mazohistiski pārvarēju sevi. Es iekaroju vīrišķību, bet iekšēji tāpat paliku meitene, kas izliekas par čali. Pat pirms desmit gadiem, kad pilnībā pieņēmu, ka esmu trans sieviete, es joprojām turpināju meklēt kompromisus, jo negribēju sāpināt radiniekus vai iedragāt attiecības, baidījos sevi marginalizēt pati ar savām rokām.

Es gaidīju to īsto brīdi, kad spēšu pati finansiāli pavilkt dzimuma maiņu. Bet tas brīdis nenāca, jo es visu laiku turpināju sevi mentāli un fiziski izsmelt. Es dzīvoju kā sievišķīgs vīrietis, eksperimentēju ar androgīnu izskatu, izpaudu sevi caur mākslu. Pierādīju sev, ka varētu tā dzīvot vienmēr – jo tās sāpes bija tik pazīstamas – tad jau, protams, es spēšu tikt ar tām galā visu atlikušo mūžu, vai ne? Bet patiesība vienmēr atrod ceļu uz āru. Patiesība, kas bija radījusi sevi sapņu tēlos, patiesība, kas neatlaidīgi dzīvoja zem manas ādas.

Bija jāpieliek daudz pūļu, lai katru dienu attaisnotu šo situāciju, lai turpinātu vienkārši funkcionēt. Bet es neuzdrīkstējos runāt, jo man jau iepriekš bija slikta pieredze, es biju iemācījusies, ka es neesmu nozīmīga un ka manas problēmas nav nozīmīgas, ka tās ir izdomātas.

Ir pilnīgi iespējams dzīvot skapī tā, lai neviens neko nenojaustu, meklēt citus veidus, kā izpausties un baudīt dzīvi, bet, galu galā, tu nejūties kā cilvēks. Tu esi dzīvs mironis. Desmit gadi nenodzīvotas jaunības ir kas tāds, ko es nenovēlu nevienam. 

Māksla man palīdzēja distancēties no realitātes, bet visam ir robežas. Pēc akadēmijas beigšanas manī kaut kas salūza, un visa emocionālā bagāža sāka neapturami asiņot. Izzuda spēks slēpties un gaidīt to mītisko, ērto brīdi, kad atļauties dzīvot.

Bet šī nav drosme, es joprojām baidos, šis ir vienkārši nogurums.

Mārtiņa, trans vīrieša, stāsts

Pašlaik man ir deviņpadsimt gadi. Esmu students, dzīvoju kopā ar ģimeni mazpilsētā, Latgalē. Mana mamma nezina, ka viņai ir dēls. 

Ir nepatīkami slēpt kaut ko tik svarīgu no pašiem tuvākajiem. Gribas pateikt, mamm, tev bija taisnība: gan par identitātes krīzi, gan par to, ka man vajadzēja piedzimt par puiku, bet man nav ne jausmas, kas notiktu tālāk. Dzirdēts pietiekami daudz nelaimīgu stāstu, pietiekami daudz no paziņām nākušu šaubīgu vai naidīgu komentāru. Pagaidām no ģimenes locekļiem par mani zina tikai mana māsa. Līgo vakarā mazliet iešāvu un pateicu, kamēr neviens cits nedzirdēja. Neiznācu no skapja, tikai mazliet pavēru durvis un ielaidu viņu iekšā slēpties kopā ar mani.

Vienīgais, kas mani pašlaik savieno ar kopienu, ir telefons – nesen pievienojos atbalsta grupai, kur sarunājamies un dalāmies ar pieredzi. Notiek arī virtuāla sazvanīšanās un sapulces, bet tajās vēl neesmu piedalījies. Bail, ka mājās kāds sadzirdēs un sacels traci, un tad vajadzēs cilāt smagas tēmas ar cilvēkiem, kas tajās neorientējas. 

Tāda sajūta, ka dzīvoju aiz stikla sienas: viss, pie kā es tiecos, ir acu priekšā un vienlaikus pavisam neaizsniedzams. Zināmā mērā tā arī ir. Es esmu aiz ekrāniem, un brīnišķīgie draugi ir desmitiem kilometru attālumā. Nezinu, kā šie cilvēki izskatās, neesmu dzirdējis viņu balsis, bet zinu, ka varu viņiem uzticēties.

Skolas laikā šad un tad dzirdēju komentārus par savu nesievišķīgo ārieni un zemo balsi, man ieteica nēsāt vairāk svārku un kleitu, negriezt matus. Agrāk es to visu ienīdu, bet tagad mode un kosmētika ir dažas no manām sirdslietām. Bērnībā neuzskatīju to par problēmu, ar prieku nēsāju rozā un spēlējos ar mašīnītēm. Es biju vienkārši es, līdz pienāca laiks izvēlēties kādu no pusēm. Vienmēr esmu juties kā zēns vai kaut kas pa vidu, un vienmēr mani ir grūduši citā virzienā – tik stipri, ka pats tam visam noticēju un iegalvoju sev, ka vaina ir manī, ka daru kaut ko nepareizi.

Nav viena pareizā veida, kā būt transpersonai, kā būt vīrietim, neatkarīgi no tā, cik stipri sabiedrība mēģina to iekalt tev galvā. Es biju, es esmu, es palikšu es.

Anetes, biseksuālas sievietes, stāsts

Man pagaidām nav nācies saskarties ar grūtībām tā iemesla dēļ, ka esmu biseksuāla. Ja nu vienīgi apnikums – ka mana seksualitāte ir kaut kas īpašs vai valsti graujošs. Es, latviete, biseksuāla sieviete, varu tā vienkārši graut nāciju, sēžot ar draugiem pie Jāņu ugunskura? Es gribētu domāt, ka Latvija nav tik trausla.

Man tāpat kā absolūtajam vairākumam Latvijas iedzīvotāju ir pilnīgi pie kājas, ar kāda dzimuma pārstāvi mana zobārste dala savus komunālos. Bet – kas man ir svarīgi – lai viņai valsts neuzliek papildu šķēršļus tikai tāpēc, ka viņas dzīvesbiedrenes dzimums kādam liekas esam labs politisko manipulāciju jājamzirdziņš. Jo tādā gadījumā viņa varētu izlemt pārvākties uz ārzemēm, kur šādu muļķīgu šķēršļu laimīgai dzīvei nav. Un Latvijā būtu par vienu labu zobārsti mazāk.

Leo, divdzimumu cilvēka, stāsts

Mani sauc Leo, esmu divdzimumu cilvēks. Manā gadījumā tas nozīmē, ka es vienā periodā esmu meitene, citā – puisis. To, kad es būšu kas, es nevaru izvēlēties. 

Periodos, kad esmu puisis, atsevišķas mana ķermeņa daļas, kā arī tas, ja mani uzrunā vai uztver kā meiteni, man izraisa dzimuma disforiju. Jau pati disforija ir diezgan mokoša, bet bez tās man nākas tikt galā arī ar apkārtējo reakcijām. Diemžēl lielākā daļa cilvēku nespēj pieņemt manu dzimtes identitāti tādu, kāda tā ir. Bieži nākas saskarties ar dažādiem ieteikumiem, piemēram, salipināt no abiem dzimumiem vienu un vienkārši būt ar androgīnu izskatu, nevis izpausties katrā no dzimumiem tā, kā man tas ir dabiski.

Vēl nākas saskarties ar to, ka, man esot maskulīnajā fāzē, es netieku pieņemts kā vīrišķās dzimtes persona: jo, ja tu esi divdzimumu cilvēks, tev nevajadzētu just dzimuma disforiju, ja tevi vīrišķajā periodā nosauc sieviešu dzimtei atbilstošā vārdā vai, runājot par tevi, izmanto sievišķos vietniekvārdus! Vai arī: bet es nespēju uztvert tevi kā puisi, tu esi pārāk meitenīga. Un tomēr – dzimuma disforija nekur nepazūd tikai tāpēc, ka tai, saskaņā ar apkārtējo priekšstatiem, nevajadzētu parādīties, vai tāpēc, ka kāds mani nespēj konkrētā veidā uztvert.

Man pašlaik ir astoņpadsmit gadi –, ņemot vērā, ka man ir sanācis piedzimt sievietes ķermenī, piecu gadu vecumā pirmoreiz nodefinēt, ka esmu arī vīrišķas dzimtes cilvēks, bet apkārt esošās dezinformācijas dēļ, kā arī tāpēc, ka pietrūcis vajadzīgo zināšanu un atbalstošas vides, no tā sabīties –, vienpadsmit no tiem diemžēl esmu pavadījis, strādājot pie savas mīmikas, žestu valodas un balss, pētot un iejūtoties dažādās stereotipiski sievišķīgās sociālās lomās, lai neviens nespētu nojaust, ka neesmu meitene. Pašsaprotami, ka es atbilstu tēlam, kas apkārtējo priekšstatos saistās ar sievišķīgumu! Bet šis tēls un ārējās dzimtes identitātes izpausmes jau nenosaka manu dzimumu, nenosaka, kas esmu, un nenosaka arī to, kā man ir labāk. 

Gribētos, lai cilvēki mazāk domātu par to, ko viņi redz, un vairāk vienkārši spētu ieklausīties un ļaut citiem būt tiem, kas viņi patiesībā ir. Tā teikt:  neskati vīru pēc cepures! Būtu labi, ja cilvēki mazāk mēģinātu pārtaisīt, ieskaidrot kādu savu taisnību, ka tādi kā es neeksistē, un man vienkārši jābūt meitenei, jo man ir vieglāk uztvert tevi tā, tāpēc uztveršu tā, un man ir vienalga, kā tu par to jūties! Tāpat gribētos, lai cilvēki spētu manu dzimtes identitāti uztvert tādu, kāda tā ir – divdzimumu –, nevis, kategorizējot mani kā trans puisi vai cisdzimuma meiteni. Jo es neesmu ne viens, ne otrs, es esmu divdzimumu cilvēks.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *