Latvijas progresīvais sieviešu balstiesību mantojums

Drīzumā gaidām pašvaldību vēlēšanas Rīgā… Bet līdz šim ir maz pieminēts fakts, ka Latvijas pašvaldību vēlēšanās jau pirms 109 gadiem bijām pamatlicēja aktīvas pilsoniskās līdzdalības būtiskā jomā. Proti, sievietēm pirmo reizi Eiropā visas valsts teritorijā pieškirtas balstiesības tieši Latvijas pašvaldību vēlēšanās, „piedaloties visiem pilngadīgiem (tolaik, no 20 gadiem) pagasta iedzīvotājiem, kuri pagastā nodarbojas, kā vīriešiem, tā sievietēm.” Lai gan Latvija vēl nebija neatkarīga valsts, šī sieviešu līdzdalība vispārējās, atklātās vēlēšanās bija novatoriska un krietni apsteidza attīstību Rietumeiropas valstīs, kur vēl 1944. gadā sievietes Francijā nebaudīja balstiesības, nedz Šveicē līdz pat 1971. gadam!

Laikā, kad nereti sirgstam ar negatīvām ziņām par mūsu valsti, šo Eiropas mēroga pirmreizējo soli vajadzētu paust skaļāk. Ikkatrs divdesmit gadus vecs iedzīvotājs 1905. gada revolūcijas laikā decembrī varēja piedalīties pašvaldību delegātu vēlēšanās, neraugoties uz tautību vai dzimumu.

Ja apzināmies, ka Latvijas tauta ir bijusi pirmā visā Eiropā, kas pavēra politiskās emancipācijas ceļu sievietēm, tad varam papildināt Sieviešu dienas jēgu ar mūsdienīgu skatījumu uz šo vērā ņemamo Latvijas panākumu.

Taču velti šādu faktu meklēt sieviešu emancipācijas vietnēs internetā. Portālos par pirmo „valsti” ar sieviešu balss tiesībām tiek minēta Somijas hercogiste 1906. gadā, kaut gan Latvija 1905. gada revolūcijas laikā to jau bija apsteigusi pa pāris mēnešiem. Pat Latgale, kas vēl bija iekļauta Krievijas Vitebskas guberņā, pievienojās Piektā gada pārmaiņām.

Kā notika šis ievērojamais politiskās līdzdalības pavērsiens? Vēstures vietnēs plaši izklāstīti tā laika notikumi. Kā ziņoja Anglijas laikraksts Daily Telegraph, 1905. gada ģenerālstreika un protesta pret ķeizara varu rezultātā, de facto varu Latvijā bija pārņēmušas t.s. „Federatīvās komitejas”, kas apvienoja protestu galveno organizatorisko spēku Latvijas Sociāldemokrātisko strādnieku partiju ar mazākām grupām un citu tautību organizācijām. 31. oktobrī tās izsludināja atklātas sapulces.  Kreisais laikraksts Dienas Lapa ziņoja, ka Rīgas Latviešu sabiedrības ēkā Romanova (vēlāk Lāčplēša) ielā ieradās „ap 7000 cilvēku, strādnieki, kalpotāji, intelliģence, jaunatne”. Skaitlis, iespējams, pārspīlēts.

Šī sapulce, kas vienlaikus risinājās četrās pārpildītās zālēs, izsludināja „jaunas pilsētas domes vēlēšanas uz vispārējas, tiešas un aizklātas vēlēšanas pamata”, kā arī izsludināja nepieciešamību valsts (Krievijas) satversmes sapulces vēlēšanām, jo tobrīd prasība par Latvijas neatkarību vēl nebija guvusi plašu atsaucību ārpus relatīvi mazās „Sociāldemokrātu savienības”. Turpmākajā 2. novembra sapulcē Grīziņkalnā, pulcējoties 150 000 (!) cilvēku, atskanēja līdzīgi aicinājumi. Runas skanēja ne tikai latviski, bet arī krieviski un citās valodās.

Rīgas apriņķa „pagastu vecāko un skrīveru” 9. novembra sapulce uzaicināja visu „Vidzemes latviešu daļas, Kurzemes un Inflantijas (t. i. Latgales)” pagastus sūtīt savus delegātus. Kongress pulcināja ap 1000 delegātu no visiem Kurzemes, Zemgales un Vidzemes pagastiem, kā arī atsevišķus delegātus no Latgales. Latvijas pagastu delegātu kongress apstiprināja, ka visā Latvijā: „Jānodibina jauna pašvaldība uz stingri demokrātiskiem pamatiem.” [1]

  1. decembrī (pēc vecā stila kalendāra) „Latviešu pašvaldību aizstāvju sapulce”, kā tā sevi dēvēja, apsprieda jauno pašvaldības iekārtu un nolēma, ka jau tuvākajās dienās, bet ne vēlāk par 23. decembri, „katrā pagastā, kur tas vēl nav noticis, jāsasauc pilnas pagasta sapulces, piedaloties visiem pilngadīgiem (no 20 sākot) pagasta iedzīvotājiem (..) kā vīriešiem, tā sievietēm.” Pagastu sapulcēm uzdeva ievēlēt rīcības komitejas vismaz piecu locekļu sastāvā. Kongress piezīmēja, ka „katra tautība, un tamlīdz arī latvieši, savienosies pēc iespējas vienā pašvaldības vienībā”, rakstīja Dienas Lapa. [2] Tas, ka par sieviešu līdztiesības jautājumu neparādījās nozīmīgas debates, iespējams, norādīja uz latviešu sabiedrībā daļēji pašsaprotamu un nozīmīgu sieviešu lomu ģimenes sadzīvē, un, iespējams, arī uz Aspazijas populāro literāro darbu ietekmi.

Pēc cara Vidzemes guberņas žandarmērijas ziņojumiem, pagasta vecākie un skrīveri izsūtīja „oficiālus uzaicinājumus visiem vietējiem iedzīvotājiem,” kā rezultātā, piemēram, Allažu pagastā: „Sapulcējās 200-300 vīriešu un sieviešu (..) (un) ap 10 cilvēku, vīrieši un sievietes, ievēlēti pagasta domē.” Turklāt, par pagasta tiesas locekļiem ievēlētas „jaunavas Anna Krūmiņa un Anna Kalniņa”. Rezultāts „ierakstīts pagasta valdes protokola grāmatā, ko parakstījuši vēlētāji.” [3] Savukārt, Ādažu pagastā ievēlēja trīs sievietes: (sociāldemokrāti) Amandu Cielēnu un „saimnieces Emiliju Zeltiņu un Lucani” [4]

Krievijas soda ekspedīcija drīzi vien likvidēja šo jauno kārtību, taču šodien, kad Eiropas politiskā kultūra piešķir lielu uzmanību diskriminēto sabiedrības grupu cīņām par savām līdztiesībām, ir pienācīgs brīdis atgādināt, ka arī Latvijas progresīvie spēki jau pirms 114 gadiem bija Eiropas priekšgalā, pirmajiem aicinot sievietes līdzdarboties vēlēšanu procesā un ievēlot sievietes amatos. Šodien Latvijā šis process attīstījies tiktāl, ka 2009. gadā, pēc Eirobarometra datiem, pašvaldību un Eiropas Parlamenta vēlēšanās sievietes balsoja pat par 8% vairāk nekā vīrieši. Tas ir Eiropas Savienības rekords.

Tomēr, visai Eiropai der apzināties, ka šādi procesi sākās tieši Latvijā strauju pārmaiņu laikā 20. gs. sākumā. Šis fakts ir pelnījis Eiropas Savienības institūciju uzmanību. Un kad gan varētu būt labāks laiks nekā 8. marts, lai pastiprināti pievērstu visas Eiropas uzmanību šim faktam? Jau tagad marta mēnesis mēdz piesaistīt ārzemju mediju fokusu citām mūsu reģiona vēsturiskām tēmām. 8. marts būtu pateicīgs laiks Latvijas pagātnes notikumiem piešķirt papildu pozitīvu akcentu. Vēsturisko traģēdiju mums ir daudz, bet lielāka rezonanse tādam panākumam, kā pirmās vispārējās vēlēšanas ar sieviešu balsstiesībām, var spēlēt nozīmīgu lomu, lai Latvijas – un šajā gadījumā sieviešu – vēsturiskā cīņa par taisnību tiek labāk izprasta.

 

Māris Graudiņš

PROGRESĪVIE biedrs, Stokholmas Ekonomikas augstskolas vieslektors

Raksts oriģināli tika publicēts laikrakstā „Diena”, 2013. gada 20. jūlijā

 

[1] Igors Greitjānis et. al., Tautas vara Latvijas pagastos 1905. gadā: Dokumenti un materiāli, (Latvijas Centrālias vēstures arhīvs, 1985), 59. lpp.

[2] Greitjānis, 61. lpp. 21.11.1905. pēc jaunā stila kalendāra, skat. arī Uldis Ģērmanis, Latviešu tautas piedzīvojumi, nod. „Tauta pārņem varu” (Zvaigzne [PBLA], 1985).

[3] Greitjānis, 45. lpp.

[4] Fēlikss Cielēns, Laikmetu maiņā I., (Memento, Stokholma, 1961), 201. lpp.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *