Ko darīt ar patvēruma meklētājiem?

jautajums

Mūsdienās šis jautājums nodarbina katru valsti, kurā nonākušajiem cilvēkam ir tādas pašsaprotamas vajadzības kā drošība un iespēja nopelnīt kaut iztikas minimumu, – sākot ar ukraiņiem Polijā un poļiem Lielbritānijā, beidzot ar milzīgajām bēgļu nometnēm Turcijā un Grieķijā. Tas, kā problēmas tiek risinātas līdz šim, ne tuvu neliecina, ka tālākā nākotnē kaut kas varētu uzlaboties.

Visiem skaidrs, ka, lai atrisinātu problēmu, ir jānovērš tās cēlonis. Ja atskatāmies uz to, kā tas ir ticis darīts līdz šim, piemēram, Arābu zemēs – tur cilvēki jau gadiem meklē patvērumu no kara izpostītajām pilsētām, taču mēs tikai turpinām uzlidojumus. Pat vēl vairāk, ļaujam uzlidojumus veikt Krievijai, kas ir ļoti ieinteresēta, lai EU problēmas šķeltu savienību. Kaut ko apkarot ar ieročiem, manuprāt, ir ļoti dārgi, tuvredzīgi un neefektīgi, jo ilgtermiņā tas nes līdzi ne mazums civilo upuru – un konflikta patiesajiem labuma guvējiem tiek iedots papildus iemesls naida kurināšanai.

Kas, manuprāt, spētu iznīcināt ne tikai teroristus, bet arī pašu terorismu saknē, ir kritiski domājoši cilvēki ar izpratni par vērtībām, kas vērstas uz ilgstspējību. Ja to izdodas saprast, tad šermuļi iet caur kauliem iedomājoties, cik daudz skolu varētu atvērt un cik daudz ģimeņu varētu atbalstīt ar kādu rūpalu, apkopojot tos resursus, kas iztērēti lādiņiem, ieročiem, munīcijai, armijas uzturēšanai, aviācijas bāzes uzturēšanai utt. Turpat klāt ir jāskaita arī tā izmaksas, kas ir sagrauts un iznīcināts…

Ko ANO un ES varētu darīt lietas labā, būtu nosūtīt nevis karavīru armiju, bet gan skolotāju armiju. Būvētu nevis militāras bāzes, bet gan skolas, slimnīcas, maizes ceptuves, kādu pārstrādes rūpnīcu utt., un ar NATO spēku palīdzību nodrošinātu to apsardzi un drošību cilvēkiem, kas tur darbojas. Katrs biškopis zina, ka tās bites, kuras ir aizņemtas ar darbu, mazāk kož un mazāk domā par bēgšanas (spietošanas) gaitām.

Šķiet, ka tuvredzīgi rīkojamies arī ar patvēruma meklētāju plūsmām, liekot viņiem dzīvot nometnēs, kuru uzturēšanai tiek tērēti milzīgi nodokļu maksātāju resursi. Rezultātā cilvēks pieradis visu saņemt uz paplātes bez mazākā priekštata, kā tas rodas un cik daudz darba ieguldīts, lai to sagādātu. Vēl skarbāk, tā vietā, lai šie cilvēki nestu sabiedrībai pievienoto vērtību, viņi ir spiesti gadiem ilgi, veselām paaudzēm nestrādāt. Paši pieslēdzam viņus pie pabalsta lūdzēja domāšanas veida, kurā dominējošā kļūst pārliecība, ka “man pienākas cilvēciskais minimums”, nevis vēlme dzīvē mērķēt augstāk.

Lai arī nacionālistu rindās “welcomisms” ir lamu vārds un arī man personīgi tuvāko kaimiņa māju gribas redzēt vismaz kilometra attālumā, loģiskāk liekas bēgļu nometnēs cilvēkus turēt labi ja pāris mēnešus, lai identificētu cilvēku un maksimāli ātri viņu nosūtītu uz patvēruma zemi. Tikai no mūsu tolerances un izpratnes par dažādo būs atkarīgs, vai viņi veidos savus geto rajonus un komūnas, vai integrēsies mūsu valodas un kultūras telpā. Tiem, kas uztraucas par Eiropas pazudināšanu, iesaku vēlreiz ieskatīties mūsu demogrāfiskajos rādītājos un saprast, ka mēs jau izmirstam un uz 500 miljonu ES iedzīvotāju fona bēgļu plūsmas neizklausās pēc draudiem, ar kuriem mēs netiktu galā.

Neskatoties uz visiem raidījuma “Degpunktā” cienīgajiem materiāliem internetā un teroraktiem Beļģijā, Francijā, Turcijā, un citiem baiļu sēšanas mašinērijas upuriem, tie būs tikai ziediņi salīdzinājumā ar to, ko piedzīvos mūsu bērni, ja turpināsim atļauties domāt, ka visi šie cilvēku miljoni nav mūsu problēma, vai naivi cerēt, ka dzīvošana bēgļu nometnēs gadiem ilgi nesarežģīs integrēšanos.

Mūsu interesēs ir, lai viņi būtu izglītoti, jo tikai šādi cilvēki dos pievienoto vērtību sabiedrībai. Mūsu interesēs ir, lai viņi būtu pašpietiekami, tāpēc mazākais, ko viņiem varam dot, ir atļauja strādāt. Mūsu interesēs ir, lai viņi integrētos mūsu kultūras telpā, jo tā ir viena lieliska iespēja aizlapīt caurumu mūsu demogrāfiskajos skaitļos.

Ļoti pārsteidz cilvēku neiecietība pret tiem, kas devušies drošākas, kā arī labākas dzīves meklējumos, īpaši valstīs, kur ir skaidri zināms, ka ar patreizējo situāciju visiem šodienas nodokļu maksātājiem pensijas noteikti nepietiks. Kur lauku reģionos masveidā veras ciet skolas, veikali, kafejnīcas un frizētavas, jo nav cilvēku, kas tur pirktu preci vai pakalpojumus. Kur uzņēmēji sūdzas, ka nav, kas pie viņiem strādā, un aiz izmisuma organizē transportu un dzīves vietu viesstrādniekiem.

Visneizprotamākie ir tajā pašā laikā sastopamie izteikumi no politiskās elites – par savu valsti kā par pēdējo vietu, kur gribētos dzīvot… Daudzi arī uzskata, ka integrēt bēgļus tāpat nebūtu iespējams atšķirīgās mentalitātes un rakstura īpašību dēļ. Piekrītu tam, ka cilvēki ir dažādi. Kādi ir impulsīvāki, kādi ir ietiepīgāki, kādi ir stūrgalvīgāki, bet neuzskatu, ka šīs ir īpašības, kas spēj paredzēt darbošanās potenciālu sabiedrības labā. Manuprāt, tas jau atkal ir tāpat, kā ar bitēm: niknās mazāk ienesīs medu, bet toties ir vismazāk problēmu ar šo saimju izdzīvošanu. Miermīlīgās bites savukārt mēdz būt čaklākās medus nesējas, bet visvienaldzīgāk izturas pret kodēm, bitenieku un citiem parazītiem, kas apdraud saimes eksistenci. Ar to gribu teikt, ka nav sliktu īpašību, ir slikta izglītība vai slikti apstākļi pašizpausmei.

Guntis Laurins, biedrības PROGRESĪVIE valdes loceklis

1 komentārs par Ko darīt ar patvēruma meklētājiem?

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *