Kā jāveido mūsu energopolitika?

zala_energija
Kādam būtu jābūt progresīvajam un sociāldemokrātiskajam piedāvājumam un risinājumam ES energopolitikai Ziemeļeiropā un Baltijā?

Esam jau pieraduši, ka vieni no problemātiskākajiem jautājumiem efektīvai sadarbībai ES ietvaros ir aizsardzība, jo pastāv noklusēts konflikts starp NATO un ES aizsardzības projektiem. Vēl viena problemātiska ES sfēra ir enerģētika, kur valstis bieži vien cenšas realizēt savas nacionālās intereses pat, ja tas ir pretrunā ar kopējām ES interesēm.

Ko Baltijā un Ziemeļeiropā nozīmētu veiksmīga kopīga enerģētikas politika ES? Tas nozīmētu, ka tiek radīti pietiekami daudz dažādi alternatīvi enerģijas resursi, kuru avoti nāk no ES, lai, piemēram, Krievijas gāzes, naftas, elektrības tirgotāji sāktu pakļauties pasaules tirgus nosacījumiem un pārstātu kalpot kā šīs valsts ietekmes instruments. Tikai tad, kad parādīsies spēcīgi, konkurētspējīgi enerģijas avoti ES vai Baltijas valstu iekšienē, Krievijas enerģētikas politika mainīsies, jo Krievija nevar atļauties zaudēt ES tirgu, kas radītu spēcīgu šīs valsts ekonomisko un režīma krīzi, jo strauji saruktu valsts budžeta ienākumi.

Šobrīd Krievijas energopolitiku raksturo „skaldi un valdi” princips. Krievija izteikti cenšas individuāli strādāt ar katru valsti, noskaņojot tās bieži vien vienu pret otru, tādējādi apgrūtinot kopīgas ES energopolitikas izstrādi. Tā, piedāvājot izdevīgas cenas vienai valstij, otra tiek pēkšņi sodīta, paceļot gāzes cenas. Šādai rīcībai nav tirgus mehānismiem pierastā pamatojuma un tā ir politiski motivēta. Samērā izplatīta prakse no Krievijas enerģētikas gigantiem ir proaktīva darbība, lai novērstu jaunu energojaudu rašanos Austrumeiropas valstīs. Savu mērķu sasniegšanai tiek gan manipulēts ar politiskajiem procesiem, gan arī spekulēts ar energoresursu cenām, lai novērstu konkurences rašanos.

Gadu desmitiem demokrātiskās valstis ir spiestas tērēt miljardiem eiro nedemokrātisku režīmu uzturēšanai tikai tādēļ, ka šajās valstīs ir pieejami bagātīgi dabas resursi. Es neaicinu uz izolacionismu un protekcionismu, taču ES ir jārada pietiekami spēcīga kapacitāte, lai tā nebūtu vitāli atkarīga no šādiem režīmiem. Šobrīd pastāv milzīgs vilinājums dalībvalstīm vienoties savstarpēji ar Krieviju par, piemēram, gāzes vada izbūvi, apejot vai ignorējot pārējo ES valstu intereses, taču šādas politikas ieguvumi būs īstermiņa, jo ilgtspējīgums ir tikai ES enerģētikas politikas apvienošanā un kopīgu lēmumu un politikas realizācijā šajā svarīgajā sfērā.

Kādam būtu jābūt progresīvajam un sociāldemokrātiskajam piedāvājumam un risinājumam ES energopolitikai Ziemeļeiropā un Baltijā?

Pirmkārt, energopolitikai jābalstās uz maksimālu vietējo resursu izmantošanu. Alternatīvā enerģija, kas saražota no vietējiem resursiem, rada darba vietas un stiprina kopējo ES energokapacitāti, un atstāj naudu ES ekonomikas apritē. Otrkārt, jaunie energoprojekti drīkstētu balstīties tikai uz atjaunojamo energoresursu bāzes – vēja, saules, ūdens, biomasas un citiem. Fosilā kurināmā izmantošana nākotnē būtu maksimāli jāierobežo, radot ekonomiski izdevīgas alternatīvas, kas nerada papildus CO2 izmešus un kas būtu balstītas ES teritorijā. Treškārt, lokāliem risinājumiem jāiekļaujas globālajā ES energopolitikā un sistēmā. Vietējās kapacitātes stiprināšana būs efektīva tikai tad, ja ir izveidoti efektīvi elektrības un citu enerģiju saslēgumi ES iekšienē. Jo daudzveidīgāki būs enerģētikas avoti, jo šī sistēma būs drošāka un lētāka. Kopējā energotīklā ir jābūt iespējai piedalīties gan maziem energouzņēmumiem, gan lielām korporācijām, kā arī mājsaimniecībām.

Un visbeidzot pēdējais, bet ne mazāk nozīmīgākais progresīvo spēku politikas priekšnoteikums būtu energopolitikas sociālās ietekmes izvērtējums. Ļoti svarīgi politikas veidošanā ir sasniegt to, ka siltums un elektrība ir pieejami visiem iedzīvotājiem. Respektīvi, politikas izstrādē nav jāvērtē tikai elektrības izmaksa uz vienu kw (kā tas bieži ir noticis Baltijas valstīs, atbalstot vienu vai otru energoprojektu), bet arī, izvērtējot pienesumu ekonomikai ilgtermiņā, darba vietu radīšanu un pieejamību iedzīvotājiem. Nenoliedzami svarīga ir kw cena, taču, kā pierādīja aprēķini ar jaunā Lietuvas AES būvniecības projektu, kļūdaini ir ņemt tikai kw cenu pēc reaktora celtniecības un ekspluatācijas izmaksām. Tā, piemēram, salīdzinot ar biomasas koģenerācijas stacijām, kurām pašizmaksa ir augstāka, atomenergostacijas kw izmaksās netika aprēķināta kodolatkritumu uzglabāšana pēc stacijas darbības beigām, kas to kopumā padarītu par daudz dārgāku projektu, nemaz nerunājot par iespējamu avārijas seku izmaksām. Tāpat netika aprēķināts, kādu šis sektors radīs nodarbinātību un kāds no tā būs ekonomiskais efekts nacionālajām ekonomikām. Biomasu koģenerācijas staciju attīstība tikai Latvijā vien varētu radīt līdz 10 000 jaunu darba vietu un izvērstu energoinfrastruktūru, kur vienas stacijas avārijas gadījumā būtu viegli kompensēt to ar citām, tādējādi radot drošu ekoloģisko un energovidi. Mūsu valstīm jāspēj raudzīties globāli un saskaņoti uz enerģētikas tirgu – jārīkojas lokāli, taču tā, lai jaunradītie projekti un infrastruktūra dotu gan ekonomisku, gan vides, gan sociālu labumu visiem ES valstu iedzīvotājiem.

Ervins Labanovskis, biedrības PROGRESĪVIE valdes loceklis, uzņēmējs

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *