Inga Liepa–Meiere: Vāveres ritenī

Pēc neatkarības atjaunošanas pagājuši nepilni trīsdesmit gadi. Atjaunotai valstij tas ir maz, un Latvijā šajā laikā paveikts ļoti daudz — esam pārbūvējuši savu tiesību un valsts institucionālo sistēmu, esam Eiropas Savienības un NATO dalībvalsts, varam priecāties arī par IKP pieaugumu.

Tomēr, lai kā mīlu šo zemi un lepojos ar šo valsti, neraugoties uz tās varas pārstāvju kļūdām un vājībām, tomēr ir kāda sociālekonomiska problēma, kuras risināšana nedrīkst palikt tikai uz papīra — plānos un programmās — ar negribīgi lēnu pārmaiņu vadības ātrumu.

Latvijā pastāv divas paralēlās realitātes — kamēr vienā apspriež jaunākos brendu tērpus un aksesuārus, dekorē miljonu vērtas mājas un sniedz intervijas par dārgiem hobijiem izklaides žurnālos, tikmēr otrajā apdullinošā vāveres riteņa skrējienā rūpējas par dienišķo iztiku sev, bērniem, vecākiem. Šo skrējienu mēdz apstādināt veselības stāvoklis, kad nenogurdināmais skrējējs saprot, ka nespēj turpināt līdzšinējo skrējienu, un arī nepieciešamajai ārstniecībai līdzekļu lāgā nepietiek, vai vecums, kuru sasniedzot, pensija liek skriet, bet ritenis kļuvis lēnāks, jo spēki vairs nav iepriekšējie.

Kritiķi teiks, ka nevienlīdzība ir visur un nabadzīgie ir visur. Tā ir taisnība. Tomēr jautājums ir par proporcijām un brīdi, kad līdzsvara trūkums kļūst sabiedrībai bīstams.
Latvijā nabadzības riskam pakļauti 22,1 % iedzīvotāju. Īpaši augsts nabadzības risks ir vientuļajiem senioriem, sasniedzot 72,8%. Joprojām augsts nabadzības risks ir mājsaimniecībās, kurās bērnus audzina tikai viens no vecākiem, sasniedzot 34,3 %. (https://www.csb.gov.lv/…/2372-monetara-nabadziba-un-ienakum…)

Salīdzinot ar pārējām Eiropas Savienības valstīm, Latvijā ir augsta ienākumu nevienlīdzība — Džini koeficients Latvijā 2016. gadā bija 34,5 % (vidēji ES šīs rādītājs 2015. gadā — 30,8 %). (https://www.csb.gov.lv/…/2439-csp-aptaujas-iedzivotajus-par…) Nevienlīdzības mērīšanai izmanto arī ienākumu salīdzināšanu starp bagātākajiem 20% un nabadzīgākajiem. 20 % visturīgāko iedzīvotāju ienākumi 2016. gadā bija 6,3 reizes lielāki nekā 20 % vistrūcīgāko iedzīvotāju ienākumi, bet 2015. gadā — 6,2 reizes lielāki (vidēji ES šīs rādītājs 2015. gadā bija 5,2). (https://www.csb.gov.lv/…/2456-csp-turpinas-aptaujat-iedzivo…)

Nabadzības un sociālās nevienlīdzības rādītāji izpaužas tajā, kur un cik labiekārtotā mājoklī cilvēks var atļauties dzīvot, kā rūpēties par veselību, kādu izglītību nodrošināt bērniem, vai var atļauties arī apmeklēt teātri, aizbraukt ceļojumā vai līdzekļu nepietiek pat pamatvajadzībām.
Augsti nabadzības un nevienlīdzības rādītāji ir bīstami valstij ne tikai tādēļ, ka nabadzībā dzīvojošie bieži nokļūst t.s. “nabadzības slazdā”, no kura saviem spēkiem grūti izkļūt, bet kaitē arī valsts attīstībai kopumā un padara sabiedrību jūtīgāku pret ārējiem un iekšējiem drošības draudiem.

Mazais bizness, kas orientējas uz vietējo tirgu, nabadzības un nevienlīdzības sekas sajūt savā makā, jo iedzīvotāju pirktspēja ir zema, jo īpaši ārpus Rīgas un republikas pilsētām. Remigranti, atgriežoties Latvijā, mēdz teikt, ka esam drūmāki un niknāki, jo sajūt spriedzi, ko veido cilvēku dusmas par nespēju ar katru godīgu darbu uzturēt ģimeni. Politikā šāda situācija var rezultēties protesta balsojumos (“nobalsošu par spīti”) vai nolemtības balsojumos (“tāpat jau nekas nemainīsies, labāk zināms ļaunums”) nevis partijas programmā un reputācijā balstītā izvēlē, jo vāveres ritenī nav laika apstāties un pētīt partiju programmas un sejas.

Lai cilvēkiem ļautu būt cilvēkiem, nevis pieradinātām vāverēm sprostā, kuriem ritenis kļuvis par ierastu eksistences daļu, jāmaina attieksme pret cilvēku kā vērtību pašu par sevi un izpratne par materiālo un nemateriālo vērtību radīšanu. Diskusijās par sociāli atbildīgu valsti cilvēki mēdz pārvērtēt savus individuālos nopelnus personīgās labklājības nodrošināšanā, pretstatot tos sliņķiem un dīkdieņiem. Cilvēks nepiedzimst slinks un dīkdienīgs. Mūsu panākumus lielākā mērā, nekā aizdomājamies, ietekmē ģimene, kurā esam auguši, vieta, kurā esam dzimuši, izglītības sistēma, kāda bijusi valstī, veselība, ar kādu esam nākuši pasaulē un kā to varēja vai nevarēja uzlabot un daudzi citi faktori, tostarp, veiksme — nonākšana īstajā vietā īstajā laikā. Svarīgi, ka ikviens mēs esam cilvēks un ikvienam jau ar dzimšanu pienākas cieņa pret viņu kā pret dzīvu būtni — cilvēku un viņa pamattiesībām. Šī tēze ir Dabisko tiesību doktrīnas un visu Eiropas cilvēktiesību dokumentu pamatā.

Tādējādi valstij ir pienākums vismaz pamatvajadzību līmenī parūpēties par ikvienu, īpaši, ja tā savā konstitūcijā pasludināta par sociāli atbildīgu valsti, kas balstās uz cilvēka cieņu un brīvību.

Latvijā šobrīd ir noteikti dažāda veida publiskie pakalpojumi un pabalsti, kas pienākas cilvēkam virknē dzīves situāciju, bet diemžēl vēsturiski tie ir veidojušies bez vienotas pieejas atbilstoši tā brīža budžeta iespējām. Pakalpojumu pieejamība un kvalitāte, savukārt, lielākoties atkarīga arī no dzīvesvietas pašvaldības.

Tādēļ partija PROGRESĪVIE iestājas par vienota minimālā līmeņa noteikšanu vecuma pensijām, invaliditātes pensijām un citiem minimālajiem ienākumiem, piesaistot tos procentuāli ienākumu viduspunktam valstī (tiek rēķināts, neņemot vērā augstākos un zemākos ienākumus) un pakāpeniski tiecoties uz 50–60% no ienākumu viduspunkta (šobrīd 60% būtu 330 euro).

Sociālās nevienlīdzības mazināšanai, savukārt, būtiska ir nodokļu sistēma, kā arī vienots kvalitatīvs, garantēti un faktiski (!) pieejams publisko pakalpojumu grozs neatkarīgi no dzīves vietas (bērnudārzi, skolas, veselības aprūpes pakalpojumi, konkrēti noteikti sociālie pakalpojumi, piemēram, aprūpe mājās senioriem, dienas centri dažādām mērķgrupām, grupu dzīvokļi personām ar garīga rakstura traucējumiem). Nodokļu sistēmai jābūt progresīvai, t.i., nodokļu likme atkarīga no personas kopējiem ienākumiem (ne tikai darba algas) — mazākiem ienākumiem tā ir mazāka un pastāv arī neapliekamais minimums, lielākiem — lielāka. Šāda sistēma sekmīgi darbojas praktiski visā Eiropā un Latvijai nav jāgudro savs velosipēds jeb vienritenis kā tas šobrīd notiek ZZS vadībā.

Kāds taisnīgums tajā, ka turīgs cilvēks maksā vairāk? Šāda pieeja balstīta atbildībā pret sabiedrību un dabu. Ražojot, pārdodot, sniedzot pakalpojumus, tiek izmantoti ne vien uzņēmēja individuālie, bet arī citu cilvēku un sabiedrības kopumā ģenerētie resursi, kā arī vides un dabas resursi, tādējādi, izmantojot šos resursus lielākā apjomā un gūstot lielāku peļņu, tiek sagaidīta proporcionāli lielāka atdeve sabiedrībai. Ilgākā termiņā no šādas sociāli atbildīgas pieejas iegūst arī pati uzņēmējdarbības vide, jo palielina sabiedrības vidusslāni, ļauj pastāvēt un attīstīties maziem uzņēmumiem, vairo pirktspēju, attīsta sociālo vidi un iniciatīvas, kas spējīga veidot augstas pievienotās vērtības produktus, kā arī līdzsvaro to excelī netveramo — ko neraksturo IKP — sociālas drošības sajūtu, kas uzlabo saskarsmi cilvēku starpā, veido mierīgu un līdzsvarotu dzīves vidi.

Inga Liepa–Meiere,
partijas PROGRESĪVIE Vidzemes saraksta līdere

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *