Iepazīsties – Rīgas domes deputāte Rūta Mežavilka!

Rūta Mežavilka ir rakstniece, dzejniece, dramaturģe, māksliniece, pieredzējusi žurnālu redaktore un dizainere. Nu jau vairākus mēnešus Rūta ir arī Rīgas domes deputāte Par!/Progresīvie frakcijā. Rūta kopš bērnībā pārciestas slimības ir vājdzirdīga, tāpēc viņa ir arī aktīva biedre NVO, kas pārstāv cilvēkus ar invaliditāti. Par savu pieredzi viņa raksta blogā Izvēle dzirdēt izveledzirdet.wordpress.com

Darbs Rīgas domē ir tavs pirmais vēlētais amats. Kas tevi līdz šim pārsteidzis darbā domē? Kas nepārsteidzis?
Patiesībā nekas tā īpaši mani nav pārsteidzis. Gadiem esmu sekojusi līdzi politikas norisēm – gan tāpēc, ka darbs tāds (esmu bijusi māksliniece dažādos medijos), gan vienkārši tāpēc, ka politiskās norises vienmēr mani ir interesējušas. Ir tieši tā, kā biju gaidījusi – masīvs birokrātiskais aparāts, ar kuru mums jāiemācās gan sastrādāties, gan to virzīt labākas pārvaldības virzienā. 

Ņemot vērā visus ārkārtas stāvokļa nosacījumus, es pat teikšu, ka man ir pozitīvs pārsteigums par to, ka tiekam galā tīri labi. Kad 2. oktobrī sapulcējāmies uz pirmo sēdi, domei vēl pat nebija izveidota attālinātās balsošanas platforma, notika tikai sarunas par Saeimas izmantotā risinājuma pielāgošanu. Tagad visi pieraduši, strādā. Bet, ja man pirms gada, 2019. gada Ziemassvētku laikā, kāds būtu teicis, ka tikšu ievēlēta Rīgas domē kā lielākās – Par!/Progresīvie – frakcijas pārstāve un sāksim strādāt globālas pandēmijas laikā, protams, nekam tādam nenoticētu. Cik ļoti strauji pēkšņi viss var mainīties! Taču tukšā vietā šis panākums neradās – pamatā ir milzīgs darbs priekšvēlēšanu kampaņas laikā. 

Tu līdz šim esi daudz rakstījusi par pieejamības jautājumiem. Cik patlaban Rīga ir pieejama cilvēkiem ar īpašām vajadzībām? Kādēļ ir svarīgi, ka arī pārvaldībā strādā dažādi cilvēki?

Ar pieejamību pilsētā diez ko labi nav, patiesību sakot – ir pavisam nelāgi. Kaut kas ir ratiņniekiem, jo būvnormatīvos ir paredzētas uzbrauktuves u.c. Kaut kas ir neredzīgajiem – taktilās joslas uz rekonstruētajām ietvēm. To, kas ierakstīts būvnormatīvos, vairāk vai mazāk vismaz formāli ievēro. Taču nav sistēmiskas, visaptverošas attieksmes, nav arī īsti izpratnes par to, ka vides pieejamība nozīmē ne tikai uzbrauktuves, bet arī to, lai sasniedzams un saprotams būtu pakalpojumu dizains, lai, piemēram, uzraksti un informatīvās norādes publiskajā telpā būt ērti izlasāmas un uztveramas. 

Piemērs – nelaimīgās sabiedriskā transporta pieturvietas. Sākot pētīt šo jautājumu tuvāk, sapratu, kāpēc tās ir tādas, kā ir – jo par tām kā kopumu neviens tieši neatbild. Par pieturvietu nojumēm un soliņiem atbildīgs Satiksmes departaments (starp citu, katra nojume ir jāprojektē un jāsaskaņo kā atsevišķa būve), bet par plāksnītēm ar transporta grafikiem – Rīgas satiksme. Rīgas satiksmi neinteresē, vai ratiņnieks spēj ērti piekļūt sarakstam, kam priekšā aizstumta miskaste, un vai vājredzīgais spēj šo sarakstu izlasīt. Lai gan vārdos it kā vienmēr visi ir deklarējuši, ka pašvaldība uzklausa cilvēku ar invaliditāti NVO, darbos tas bieži vien iestrēgst šajā smagnējā departamentu struktūrā, kurā ļoti trūkst horizontālas sadarbības. 

Atsevišķa tēma ir pakalpojumu un informācijas pieejamība. Cilvēkiem ar dzirdes traucējumiem ļoti palīdz subtitri un tā saucamais “live caption” jeb teksta pierakstītāja pakalpojums. Tas nozīmē, ka īpaši apmācīts ātrrakstītājs reālā laika režīmā pieraksta, ko saka publiskas lekcijas vai diskusijas dalībnieki, un vājdzirdīgie cilvēki paralēli var lasīt šos subtitrus vai nu uz atsevišķa ekrāna, vai savās mobilajās ierīcēs. Pasaulē tāds pakalpojums tiek nodrošināts, arī Igaunijā ir šāda iespēja. Pirmie igauņu “live captionists” savu darbu apguva Somijā, un šobrīd tur ir viena privātfirma, kas apmāca šos speciālistus, kā arī, ja nepieciešams, tos nodrošina dažādiem pasākumiem – ar valsts atbalstu, protams.

Ko Rīgas dome plāno darīt, lai pilsētu padarītu pieejamāku visiem tās iedzīvotājiem? 

Mums padomā ir Rīgas pieejamības stratēģijas izveide. Šobrīd apzinu esošo situāciju un, godīgi sakot, jūtos kā skudra milzīgas, haotiskas akmeņu kaudzes priekšā. Kā šo visu – departamentu un institūciju savstarpējās sadarbības trūkumu un arī izpratnes trūkumu – lai uzlabo? Ir ļoti daudz sarakstīts un izrunāts par to, kam būtu jābūt, arī pati esmu rakstījusi vājdzirdībai veltītu sadaļu Tiesībsarga informatīvā izdevumā par vides piemērošanu darbiniekiem ar invaliditāti. Dažāda veida vadlīnijas par universālo dizainu ir, taču pats grūtākais būs panākt, lai tas pamazām tiktu ieviests.

Tu darbojies Rīgas domes Sociālo jautājumu un Drošības, kārtības un korupcijas novēršanas jautājumu komitejās. Kādi darbi un lēmumi patlaban (decembrī) jums ir aktuālākie?

Šobrīd – budžeta veidošana un ārkārtas stāvokļa izaicinājumi. Dome ir pieņēmusi lēmumus par piemaksām sociālajiem darbiniekiem, kas strādā ar Covid slimniekiem. Arī pašvaldības policistiem būs piemaksas par darbu pandēmijas apstākļos.

Sociālo jautājumu komitejas dienaskārtībā nupat bija arī Personu ar invaliditāti konsultatīvās padomes sēde. Šīm sēdēm būtu jānotiek četras reizes gadā, šogad iepriekšējā bija notikusi tikai kaut kad gada sākumā. Šajā padomē pārstāvu mūsu frakciju. Mazliet jokaina sajūta būt tur kā deputātei, jo iepriekš esmu šādu padomju sēdes (ir līdzīga padome arī valsts līmenī) apmeklējusi kā vājdzirdīgo cilvēku NVO pārstāve. Šajā sēdē notika iepazīšanās ar jaunajiem deputātiem, tika pārspriests sociālo dzīvokļu pieejamības jautājums. Man ir vēlme panākt, lai personu ar invaliditāti NVO tiktu uzklausītas arī ikdienā, nevis tikai dažas reizes gadā.

Cik sarežģīts tev ir darbs ārkārtas stāvoklī? Kā mēs varam uzlabot saziņu laikā, kad gandrīz katra sapulce notiek tiešsaistes sazvanos?

Man par izbrīnu, ar tiešsaisti tieku galā labāk, nekā biju domājusi. Pirms ārkārtas stāvokļa man bija zināmas bailes no tiešsaistes zvaniem, tomēr nācās tās pārvarēt. Biju pieradusi pārsvarā ar darba kolēģiem komunicēt rakstiski. Tagad esmu iegādājusies labas austiņas, un, ja “otrā galā” ir normāls mikrofons, kā arī ir normāls interneta savienojums, ir pat daudz vieglāk visam izsekot nekā klātienes sapulcēs, kur cilvēki mēdz aizrauties un runāt visi vienlaikus.

Turklāt arī iespēja piedalīties tiešsaistē ārkārtīgi palīdz ietaupīt laiku. Starp citu, ir tāds vājdzirdīgo palīglīdzeklis kā FM sistēma, kas domāta tieši sapulcēm – katram runātājam ir mikrofons (vai arī ir viens mikrofons, kas tiek nodots tam, kurš tajā brīdī runā), un vājdzirdīgais savā dzirdes aparātā vai austiņās dzird mikrofonā teikto. Tiešsaiste kaut kādā mērā atgādina šo palīglīdzekli, turklāt labi ir arī tas, ka MS Teams u.c. programmām ir čats, kurā var kaut ko pajautāt.

Man ļoti patiktu, atgriežoties pie “normalitātes”, tomēr saglabāt arī attālinātas pieslēgšanās iespēju.

Bez politikas tu esi darbojusies arī mākslā, dzejā, dramaturģijā. Vai tev izdodas brīvdienās atvēlēt laiku arī mākslai? Kas ir nesenākie darbi, ar kuriem tu aicinātu cilvēkus iepazīties?

Šobrīd brīva laika mākslai nav, darbu sakoordinēšana un laika menedžments patiesi ir problēma. Diemžēl ģimenes apstākļu dēļ tā īsti nevaru atteikties arī no otra darba – mednieku žurnāla maketēšanas (starp citu, darbojoties ar šo žurnālu, esmu uzzinājusi ārkārtīgi daudz interesanta par medību nozari un procesiem dabā). Taču pavasarī vai vasarā būs dzejas publikācija “Jaunajā Gaitā”. Tomēr laiku lasīšanai gan atrodu, jo tas ir arī mazliet tāds kā garīgās higiēnas jautājums – atrast diennaktī pusstundu, kad atslēgties no visa cita un pievērsties grāmatai.

No nupat iznākušiem darbiem noteikti gribu ieteikt mūsu biedriem izlasīt jaunā franču rakstnieka Eduāra Luī (Edouard Louis) romānu “Jātiek vaļā no Edija”. Tas tulkots latviski un nopērkams izdevniecības Mansards internetveikalā. Lai gan šķietami galvenā tēma ir homoseksuāla jaunieša neiederēšanās mazpilsētas skolas vidē, mobings un identitātes meklējumi, tomēr pāri visam ir tas, ka autors vienkārši izcili parāda, kāda nozīme cilvēka likteņa izveidē ir sociālajai nolemtībai – nabadzībai un izglītības trūkumam. “Must have” ikvienam Pro jaunietim. ☺

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *