Ēd burkānus, sporto un maksā nodokļus!

OLYMPUS DIGITAL CAMERA
Nesen Aizsardzības ministrs Artis Pabriks sūkstījās par mūsu jaunatnes slikto veselību – drīz nebūšot neviena, kurš varētu dienēt! To sadzirdēja arī par veselību atbildīgā ministre Ingrīda Circene. Ātri tika rasts problēmas skaidrojums – jaunatne maz ko nojauš par pareizu uzturu, tādēļ aptaukojas. Tāpat vairums nezina, ka nepieciešamas regulāras fiziskās aktivitātes, un par smēķēšanas kaitīgumu reti kurš ir dzirdējis. Risinājums arī nebija tālu jāmeklē – skolās nepieciešama obligātā veselības mācība.

Obligātā veselības mācība skolās nodrošināšot, ka visi zinās, kā pareizi jādzīvo. Un ja zinās, noteikti dzīvos. Tomēr viss tik gludi nenotika – izglītības ministrija noraka Veselības ministrijas priekšlikumu. Un tagad ministriem, sekretāriem un ierēdņiem ir ko plūkties, diskutēt un cīnīties. Kurš par un kurš pret veseliem bērniem…

Tomēr rodas jautājums – vai diskutējam par būtiskāko? Ņemot vērā apstākļus, kādos dzīvo liela sabiedrības daļa Latvijā, ko jaunajai paaudzei varētu dot labāka obligātā izglītošana par veselīgu un pareizu dzīvesveidu?

Pēc Eurostat datiem Latvijā 43,6 % bērni un jaunieši vecumā līdz 18 gadiem ir pakļauti nabadzības un sociālās atstumtības riskam. Ko dod teorētiskas zināšanas par to, kā būtu skaisti, pareizi un veselīgi jādzīvo, ja teju pusei bērnu vecēki to nespēj nodrošināt? Bērns varēs uzzināt, ka viņam vecāki nespēj nodrošināt kvalitatīvus dzīves apstākļus, kas var atstāt negatīvas sekas uz visu viņa turpmāko dzīvi. Par šo problēmu neviens labējais ministrs nesatraucas, jo viņu politiskajos principos nav ne taisnīgums, ne solidaritāte. Visu noteiks brīvais tirgus – izdzīvos stiprākais (bagātākais) bērns

Daudziem jauniešiem ir liekais svars – mācīsim viņus hamburgeru vietā ēst burkānus un kolrābjus. Bet ko darīt ar vairāk kā 10 % pirmklasnieku, kuriem pēc Labklājības ministrijas pārskata par bērnu stāvokli Latvijā ir nepietiekama ķermeņa masa? Skaidrāk sakot, vecāki nevar nodrošināt pat burkānus un kolrābjus pietiekamā daudzumā. Tā vairs nav tik patīkama problēma, lai celtu to politiskajā dienaskārtībā. Katrā veiksmes stāstā ir arī neveiksminieki.

Mācīsim bērnus, ka vajag sportot, kustēties un fiziski pilnveidoties. Mums ir tik daudz hokeja halles, tenisa korti, tautas sporta pasākumu (tas nekas, ka tikai samaksājot dalības maksu)! Elitārie un dārgie sporta veidi tak ir tik forši. Valsts atbalsts jākoncentrē tiem sporta veidiem, kas patīk partiju sponsoriem un kasieriem. Gan jau atradīsies vecāki, kas var atļauties iegādāties inventāru. Tirgus nosaka pieprasījumu un piedāvājumu. Acīmredzot, nav nemaz pieprasījuma pēc demokrātiskiem un pieejamiem sporta veidiem.

Tas ir pilnīgi normāli, ka Rīga ir vienīgā Eiropas Savienības galvaspilsēta, kurā nav neviena vieglatlētikas manēža, kas atbilstu starptautiskiem standartiem. Arī nestandarta manēža un stadions brūk kopā. Kam mums vajag visiem pieejamo un demokrātisko sporta karalieni vieglatlētiku? Lai tie, kam nav naudas, trenējas skolu gaiteņos, pagrabos, pļavās…

Svētdienas vakarā TV raidījums De Facto rādīja, kā Sedā aukstuma dēļ skolēni skolā mācās virsjakās un cimdos. Obligātā veselības mācība noteikti ir tas, kas šiem skolēniem vajadzīgs visvairāk. Un vispār, vai tad nav citas skolas, lielākās pilsētās, uz ko pārcelties? Kam vajag skolu mazpilsētā?

Šīs problēmas aktualizēšana un piedāvātais risinājums ļoti skaidri ilustrē to, kā mūsu politiskā elite saredz sabiedrību, valsti un problēmas. Mūs izglīto un māca, kā pareizi organizēt savas finanses, kā kļūt par uzņēmējiem, kā veselīgi dzīvot, kā maksāt nodokļus, kā braukt pa Latvijas ceļiem, kā cienīt šo valsti. Tikai par to, ka nav ne apstākļi, ne infrastruktūra, lai dotās pamācības īstenotu, padomdevējiem nav saprotams – stulbums, tuvredzība vai kaitniecība? Ticamāko atbildi pasvītrot!

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *