Kāda ir izvēle kreisi noskaņotam vēlētājam?

Politologs, kas studējis klasiskās politoloģijas teorijas un nav saskāries ar Latvijas reālpolitiku, diez vai varētu saprast, kas mums te īsti notiek.

Ervins Labanovskis, b-bas PROGRESĪVIE valdes loceklis

Kāpēc partijas dalās pēc nacionālās vai „oligarhiskās” piederības, nevis ideoloģiskās? Kāpēc latviskās partijas spītīgi turas pie „labējisma”, bet krieviskās pie „kreisiskuma” lozungu līmenī? Ja ieskatās šo partiju biedru rindās, visbiežāk tajās var redzēt biedrus ar diametrāli pretējiem uzskatiem par sociālekonomiku. „Krieviskajās” partijās Jūs atradīsiet gan izteiktus lielkapitālistus, gan pārliecinātus sociāldemokrātus, – un tāpat arī tā saucamajās „latviski labējās” partijās var sastapt gan sociāldemokrātiski orientētus politiķus (kā A. Lejiņš, A. Štokenbergs, A. Loskutovs), gan izteiktus brīvā tirgus aizstāvjus.

Dažām partijām šķiet gan vispār grūti veikt kaut kādu, pat teorētisku dalījumu, jo tās balstās uz personībām un grupām ap tām. Piemēram, ZZS un ZRP politiskā orientācijā, šķiet, nav skaidra vispār nevienam, jo sevišķi pašiem šo partiju biedriem… Ja skatāmies uz aizejošiem politiskajiem spēkiem, arī LPP veido absolūti pretrunīgu kokteili, „apvienojot” liberāļus un konservatīvi kristīgos. Tas pats ar it kā ideoloģiski mazāk pretrunīgo Nacionālā apvienība (VL un TB/LNNK), kas nacionālismu ir izvirzījusi kā virsmērķi – arī viņiem sociālekonomiskos jautājumos (kuriem patiesībā būtu jābūt galvenajiem faktoriem partiju veidošanā) ir stipri dažādi viedokļi.

Nenoliedzami, cilvēkiem ir jāiesaistās politikā un jācenšas šo valsti veidot labāku, taču ko gan darīt jaunam, teiksim, kreisam politiķim, kas iestājas par labi pārvaldītu valsti ar skandināviski zemu korupcijas līmeni un sociālo taisnīgumu? Viņam ir ļoti ierobežota izvēle… Piemēram, iet uz Saskaņas centru, kas konstanti atbalsta ZZS Lemberga kanti Saeimā, bloķē sabiedrības lielāku iesaisti valsts pārvaldē un atsakās atzīt Latvijas okupācijas faktu, tādējādi saglabājot robežšķirtni starp etniskajām grupām. Vai arī iesaistīties kādās „labējās” partijās, kuras ļoti bieži tomēr neizprot sociālā taisnīguma un solidaritātes nozīmi valsts dzīvotspējā un to ietekmi uz emigrāciju.

Manuprāt, kreiso politiķu patiesajam mērķim patreizējā Latvijā būtu – iet Skandināvijas ceļu. Tāds mērķis ir arī biedrībai „Progresīvie”, kurai pats esmu viens no dibinātājiem – neapsolot iedzīvotājiem šo mērķi sasniegt 4 gados, kas būtu populisms, bet rūpīgi strādāt, lai šīs ceļš 10 – 20 gadu laikā nestu augļus.

Šeit nav runa par kādu Skandināvijas valstu politikas pārkopēšanu, šeit ir runa par pamatprincipiem – par caurspīdīgu valsts pārvaldi, par progresīvu nodokļu sistēmu, par solidaritāti starp dažādām sabiedrības grupām, par vienu no augstākajiem dzīves līmeņiem pasaulē, par izglītības sektora prioritāti, par faktiski neeksistējošu korupciju un tā joprojām.

Lai šādu sistēmu izveidotu, ir būtiska iedzīvotāju uzticība valstij, jo valsts institūcija labklājības valstī spēlē ļoti nozīmīgu lomu. Šādu uzticību var panākt tikai tad, ja ar reāliem piemēriem politiķi parāda, ka nepastāv dubultie standarti, ka korupcija tiek veiksmīgi apkarota, ka tiek samazināta partiju atkarība no finanšu resursiem. Tāpat jāpanāk cilvēku līdzdarbība un iesaistīšanās, jāsaasina sabiedrības piederības sajūta valstij. Tad cilvēks arī būs pārliecinātāks, ka viņa nodokļi tiks efektīvi izlietoti un ka ekonomika sniedz viņam pietiekami daudz, lai šos nodokļus, kuriem būtu jābūt taisnīgiem un progresīviem, viņš spēj nomaksāt.

No visām pieejamām opcijām Latvijas politikas laukā kreisam politiķim un vēlētājam, kas vēlas šādu valsts attīstības virzienu redzēt, būtu jāizvēlas vēlēšanās atbalstīt partiju, kas aizstāv godīgu un efektīvu valsts pārvalde – tikai tāda var nodrošināt sociāli taisnīgu sabiedrību. Šobrīd aktīvo partiju vidū es par tādu varu uzskatīt galvenokārt Vienotību – kura, kaut reizēm klupdama, šo godīguma ceļu turpina iet. Piedevām, šajā apvienībā ir gana daudz  politiķu, kas saprot, ka tiesiskums un godīgums var glābt valsti tikai tad, ja sociālais taisnīgums iet līdztekus. Tikai tad valsts attīstība ies veselīgu un uz perspektīvu nākotni vērstu ceļu.

24 komentāri par Kāda ir izvēle kreisi noskaņotam vēlētājam?

  1. Būsim godīgi – Latvijā pastāv “klasiskā politika”, tikai to ir grūti ieraudzīt (vai – kā tas notiek ar Latvijas žurnālistiem un ekspertiem – ir izdevīgi neieraudzīt). Tas nav nekāds brīnums, jo pat ASV, kur dalijums starp labējiem un kreisiem ir ļoti izteikts, labējie spēj mobilizēt savā ziņā tādus kultūras jautājumus, kā civic values, konservatīvais evanģēliskais kristietisms, tiesības nēsāt kaujas ieročus, ciņa pret gejiem, S. Peilinas “hockey mom” identitāte utt., utt., un tieši tā arī tapa Buša lielā labējo-evaņģelistu koalīcija, kas veiksmīgi izbīdija cauri Buša nodokļu atlaides bagātajiem cilvēkiem un samazināja iespējas pārējiem (un pie tam pievēra gan acis uz nodokļu nemaksāšanu, gan arī uz banku kontroli – kas arī noveda pie šīs krīzes) – un tikai tāpēc, ka Bušam ar kultūras jautājumiem izdevās pārliecināt daļu vēlētāju, lai tie balsotu pretēji savām ekonomiskām interesēm.

    To pašu mēs redzam arī Latvijā. Var jau teikt, ka Vienotība ir ideoloģiju mikslis (un gudrasgalvas.lv atbildēs uz kreisie.lv jautājumu par progresīvo nodokli tas parādās īpaši skaudri), taču reālā politika Vienotībai ir izteikti labēja, par spīti vēlētāju pieprasījumam pēc kreisas politikas. Un Vienotība (sevišķi jau JL) savu popularitāti tieši tā arī panāca – mākslīgi izceļot kultūras jautājumus.

    Tātad – klasiskā politika Latvijā reāli strādā – un to, ka tā strādā ar visām sekām apliecina kaut vai šī raksta piezīme “… ir apnikusi Latvijas konservatīvā politika”. Tikai, diemžēl, vienmēr atrodas kādi, kas ir gatavi to visu piesegt.

    Un šī saistīšanās ar Vienotību ir skumja ari tāpēc, ka Latvijā atkal izpaliks debate par jautājumiem starp labejo un kreiso ekonomisko politiku. Droši vien, ka Progresīvie priekšvēlēšanu ciņā turpinās tiražēt vecos saukļus par tiesiskumu un nacionalismu un kad Progresīviem vajadzēs aizstāvēt savas vērtības budžeta pieņemšanas laikā, tad viņiem ne netikai nebūs uzkrāta argumentu bāze, bet viņiem nebūs arī vēlētāju atbalsta, jo vēlētajs taču būs dzirdējis atkal un atkal par tiesiskumu un par nacionālismu.

  2. Un te nu mēs nonākam pie jautājuma, kāpēc Latvijā ir problēmas ar tiesiskumu?

    Un atbilde ir vienkārša – vēlētājs nejūt to, ka viņa intereses var tikt aizstāvētas. Labējās partijas ir pratušas divdesmit gadus vēlētājam iestāstīt, ka viņa galvenās (pseido)problēmas ir nedrošība par savu nacionālo vai dzimuma identitāti, atbalsts nacionālo kapitālistu radīšanai (lai gan – kapitāls taču ļoti labi var pastāvēt un strādāt arī tad, ja tas ir sadalīts daudzu personu rokās), pretkrievijas histērija (patiesībā taču katrs risks sadarbībai ar Krieviju tiek atalgots ar lielāku peļņu – tirgus strādā un padara savu). Lai gan patiesībā cilvēku interesēs bija pieejama izglītība, mājoklis, laba darbavieta un droša vide.

    Bet vēletāji gadu desmitiem balsoja par pseidoproblēmām un šķendējās par to, ka saņēma pretim labēju politiku. No tā cēlās gan neuzticēšanās politiķiem, gan cinisms pret valsti, gan arī pilnīga nevēlēšanās ar savu dalību vai ziedojumu atbalstīt partijas. Un tā nu partijas secināja, ka vieglāk ir “strādāt” ar dažiem bagātiem un dāsniem sponsoriem, nekā ar tūkstošiem mazo ziedotāju un tā nu tas viss noveda gan pie “stipendiātiem”, gan pie “oligarhiem”.

    Latvijas oligarhu cēlonis ir Latvijas politiķos, kas nevēlas skaidri pozicionēt, kuru intereses viņi pārstāv. Kad Latvija pārņems Rietumu demokrātijas principus, tad partijām atradīsies arī daudzi mazie ziedotājie un oligarhi vairs nebūs nepieciešami.

  3. Bet, neņemot vērā iepriekšējo kritiku, gribas tomēr pateikt Paldies biedrībai par to, ka viņi nevilcinājās ar izvēli un to padarīja atklātu savu nostāju jau tagad. Arī tas nav maz.

    Žēl, protams, ir tas, ka biedrība nenoticēja saviem spēkie startēt vieni paši. Latvijā ir atbalsts progresīvai politikai un konkurenci kreisajā flangā sastāda tikai SC – tākā iespējas noteikti atrastos. Un Igaunija arī nav slikts piemērs – tur ir divas kreisas partijas – SC līdzinieks un Igaunijas sociāldemokrāti un tie kopā pēdējās vēlēšanās spēja savākt gandrīz 50%. Protams, arī Igaunijā ir problēmas ar sadarbību kreiso spēku starpā.

    Un ja mēs skatamies plašākā kontekstā – tad tā laikam ir Latvijas nolemtība. Katrai jaunai kreisai partija kādā brīdī būs jāizdara izvēli starp SC un labējām nacinoālistu partijām un ja šai kreisai partija pietrūkst uzticības sociāldemokrātu idējām, tad – diemžēl – izvēle ir skaidra un partijas nākotne arī ir skaidra.

    1. Kā Jūs iedomājaties “biedrības startēšanu vienai pašai”? Latvijas likumdošana pagaidām tādu iespēju neparedz. Bet Vienotībā mēs iestājušies neesam un no kreisajām idejām atteikušies arī nē.

  4. Jocīgi – kāpēc tik ātri varēja ielikt zinu, bet kāpēc komentāri tiek izskatīt nu jau vairāk par stundu. Cenzūra? Kāds mājiens, par to, kādas metodes Vienotība un Porgresīvie plāno izmantot nākotnē? Vai šī cenzūra ir tas lielais “tiesiskums” un “atklātība”, par kuru tā iestājamies?

    1. Kad Ušakovs visā Rīgas sabiedriskajā transportā ieviesīs WiFi, noteikti atgriezīsimies pie šī temata.

  5. Un paredzot par to, kādas samazgas priekšvēlēšanu laika par parādīties par SC no “paplašinātās” Vienotības puses, neviļus ļoti skaudri varam apjaust, cik tomēr milzīga jēga ir vecajā sauklī “Visu zemu proletārieši savienojaties”. Būtu bezgala skumji, ja tagad Progresīvie sāktu apkarot SC – strādājošie darīt viens otram pāri ar savām pašu rokām un ieguvēji būtu labējie. Kaut nu tā nenotiktu!

    1. Spriežot pēc komentāriem portālos un tviterī, SC jau ir paši pasākuši apkarot Progresīvos.

      1. Neesmu SC partijas biedrs, tāpēc man personīgi ir vienalga, vai manu pārliecību Saeimā reprezentā SC vai Progresīvie vai kādi citi un vēl mazāk mani saista šo personu vārdi. Bet mani satrauc tas, vai šī pārstāvība vispār būs un vai būs kvalitatīva. Vai ir konkurence arī kreiso spēku starpā, lai vēlētajam ir iespēja izvēlēties labākos?

        To, ka praksē var būt problēmas, pierāda kaut vai šāda kāzusa iespējamība – ko Proegresīvie domā darīt, ja eventuālais finanšu ministrs A. Vilks uz Saeimu atnesis labēju 2012. gada budžetu un ja eventuālā opozīcijā esošais SC piedāvās savu, sociāli taisnīgāku budžetu (kaut vai kā darba dokumentu debatēm) – ko šāda gadījumā darīs progresīvie? Pakļausies frakcijas disciplīnai vai arī atbalstīs savas grupas principus?

        Ja Jūs spēsiet šādās un līdzīgās situācijās saglabāt savu pārliecību, tad atliek vēlēt Jums gan veiksmi gan vēlētaju atbalstu. Ja nē – nu tad paši saprotat, ko būsiet pelnījuši.

        1. Galvenais, ka “tipiski latviski” – sadarbībā vēl nav pagājušas pat 5 minūtes, bet jau vajag sist :D

        2. Es savukārt neesmu Progresīvais un neseskaņietim teikšu tā, ka Vienotība un Saskaņa pēc būtības ir pagātnes partijas, jo to forma neatbilst saturam, to retorika konfliktē ar rīcību un tāda pati ir Saeima. Tamdēļ stāsts par SC ir tikpat neauglīgs kā stāsts par Vienotību. Savukārt to, kāpēc līgums tika noslēgts ar Vienotību un nevis SC, manuprāt noteica tikai viens vienīgs faktors – Vienotībai Progresīvos vajadzēja vairāk nekā Sakaņas Centram.

        3. Es nerunāju par Jums, bet, piemēram, par SC biedru Strazdu un tamlīdzīgiem fruktiem.

  6. Doma jau skaidra, taču ir vairākas tēzes kurām nevaru piekrist –
    1.Sociālekonomiski jautājumi mūsdienās vairs NAV galvenie faktori partiju veidošanai. Vēl precīzāk sakot, ir beigusies partiju dominance politikā. ..un diemžēl ZZS vai ZRP Latvijā ir tipiskas mūsdienu rietumu demokrātiju, fragmentēto sabiedrību partijas. Tā ka progresīvie, esiet soli priekšā notikumiem! Nevērtējiet notikumus tikai caur pagātnes vērtību prizmu un konvencijām! Citādi nosaukums neatbildīs saturam.
    2.Vienotība nav tā, kas aizstāv godīgu un efektīvu valsts pārvaldi, gluži pretēji, tā turpina melot vēlētājiem. Melis nevar aizstāvēt godīgumu pēc definīcijas! Tā ir iekšēja un fundamentāla Vienotības problēma ar kuru tā nevarēs tikt galā. Tas ka Vienotība aizstāv godīgumu un tiesiskumu ir vislielākie meli, tik grandiozi, ka vēlētājs ne uzreiz to spēj apjēgt. Un ja organizācijas nosaukums un verbālie uzstādījumi ir pretrunā ar rīcību un būtību, tad organizācija tiek sodīta agri vai vēlu. Tā tas bija ar LSDSP, tā notika ar TP, un tāpat būs ar tā saucamo Vienotību.
    Tātad, pašos pamatos raksts manuprāt balstās uz aplamiem pieņēmumiem, taču tas nenozīmē, ka Progresīvajiem šobrīd nav pa ceļam ar Vienotību. Vēl vairāk, ne tik tālā nākotnē Progresīvie var būt tas spēks, kas nedaudzos godavīrus no Vienotības saglabās Latvijas politikai.

  7. Un nav korekti pārmest SC par tā balsojumiem “tiesiskuma” jautājumos. Ja mēs uzskatām tiesiskumu un sociālo taisnīgumu par vienlīdz svarīgām lietām, tad ir tikai loģiski, ka opozīcija neļauj pozīcijai saņemt viso, ko vien pozīcija vēlas.

    Galu galā – ja tiesiskuma jautājumi var būt tā ķīla, kuru opozīcija var izmantot, lai piespiestu pozīciju iet uz kompromisiem par taisnīguma jautājumiem, tad tas ir morāli pareizi un arī pragmatiski, ja opizīcija šo ķīlu cenšas izmantot. Un SC bija gatavs gan pēc 10. Saeimas vēlēšanām, gan pirms tiesiskuma balsojumiem, gan arī pirms Prezidenta vēlēšanām vienoties, tikai nebija pasniegta šī roka pretim. Ko gan Latvijai dotu, ja Vienotība būtu uzvaras tiesiskuma jautājumus un paliktu tā arī nespērusi pretim soli taisnīguma jautājumu risināsanā? Neko tas nabūtu devis.

    Bez tam – kā jau norādīju, tiesiskuma jautājumi jārisina novēršot riskus un nevis cīnoties ar sekām. Un Latvijā tas nozīmētu padarīt skaidru ievēli vēlētājam.

  8. Diena ziņo, ka no Progresīvajiem Vienotībā būšot tikai divi kandidāti A. D. un E. L.

    Manuprāt tas tomēr ir zināms cerību stariņš šājā visai drumajā dienā (drūmākajā kopš 26. marta), jo biedrībā palikušie neatkarīgie biedri tomēr varēs turpināt darbu (ja vien paši gribēs) pie biedrības paplašināšanas, izaugsmes un droši vien – arī pārveides par partiju un divu biedru domas vai uzvedība šo procesu nevarētu sevišķi traucēt. Latvijai tas ir vajadzīgs!

  9. Šo lēmumu PROGRESĪVIE pieņēma loti koleģiāli pirms tam diskutējot par iespējām sadarboties ar citiem politiskiem spēkiem. Diemžēl citi nebija gatavi mainīties.
    Savukārt ir grūti noliegt, ka Vienotībā ir kreisām idejām simpatizējoši politiķi, kas būs mūsu nozīmīgākie domubiedri, lai īstenotu kaut dažus no mūsu politiskajiem ideāliem!

  10. Gan biedrības valdes locekļi, gan vairākums biedrības biedri ir atbalstījuši to, ka PROGRESĪVIE aktīvi iesaistās šajās vēlēšanās un deleģē savus pārstāvjus deputātu kandidātu sarakstos. Lēmums nebija viegls, tas ilgi tika izsvērts, izdiskutēts dažādās biedrības sapulcēs jau kopš bijušā prezidenta lēmuma rosināt Saeimas atlaišanu. Arī mēs bijām tie, kuri nebaidījās publiski paust atbalstu Valda Zatlera lēmumam un aicināt sabiedrību balsot par deputātu atlaišanu. To darījām, jo bijām pārliecināti, ka var būt labāks parlaments, kur vairākums deputātu strādās tautas, nevis savu saimnieku labumam. Tādēļ būtu liekulīgi no mūsu puses rosināt atlaist Saeimu, bet šobrīd stāvēt malā, kritizēt, komentēt un nedarīt visu iespējamos, lai nākamais parlamenta sasaukums būtu labāks! Tādēļ man ir prieks, ka esam pieņēmuši lēmumu nestāvēt malā.

    Mūs uzrunāja vairāki politiskie spēki. Ar katru no šiem politiskajiem spēkiem biedrības valde tikās valdes sēdē, lai ikvienam būtu iespēja izvērtēt un pieņemt lēmumu informāciju iegūstot tieši, nevis pastarpināti. Gan valdes, gan domes locekļi atbalstīja sadarbības līguma noslēgšanu uz 11. Saeimas vēlēšanām ar politisko spēku Vienotība. Kādēļ tieši Vienotība? PROGRESĪVO mērķis ir veidot Latviju par Skandināvijas modeļa valsti ar spēcīgu demokrātiju un vispārēju labklājību, tomēr šādu Latviju izveidot var tikai tad, ja valsts atgūst vispārēju iedzīvotāju uzticību. Lai šo uzticību atgūtu, politikā ir jāstiprina godīguma, atbildības un taisnīguma principi un ne tikai partiju priekšvēlēšanu programmās un uz papīra, bet dzīvē ar savu piemēru. Vienotība ir politiskais spēks, kas ir vistuvāk šo ideju realizācijai. Protams, tas nav pilnīgs. Mēs arī nekļūstam par šī politiskā spēka biedriem vai nekritiskiem satelītiem. Mēs kļūstam par sadarbības partneriem, kas mums dod iespēju pilnveidot šo spēku, tajā pat laikā saglabājot iespēju būt gana kritiskiem, stingri iestāties par savu pozīciju un pierādīt sabiedrībai, ka var būt labāka politika.

    Būtiska lieta, ko esam ieguvuši, parakstot sadarbības līgumu, ir tas, ka līgums nosaka, ka Vienotībai ir jāsaskaņo un jāinformē PROGRESĪVIE par ikvienu lēmumu, kas skar arodbiedrību intereses, Latvijas nodokļu politiku un sociālo politiku. Tas mums dos iespēju daudz nopietnākā līmenī ietekmēt šos jautājumus un palīdzēt arodbiedrībām grūtajā darbā.

  11. Šeit nav runa par ideālo pasauli un ideālām izvēlēm,jautājums ir par to ar ko kopā ejot ir lielākas iespējas Latviju virzīt skandināviskās labklājības valsts virzienā.Komentējot par SC un tās V iniciatīvu neatbalstīšanu— tur jau tā problēma,ka kopējais labums tiek upurēts politiskās konjuktūras dēļ,pieņemu tas arī ir bijis galvenais jautājums kapēc V nevis kāds cits “Progresīvo” izvēlē. Atrisinot tiesisko jautājumu galu galā būtu izsista V galvenā kārts no rokām un varētu turpināties diskusija tikai par taisnīgumu!? Protams ir jātirgojas politikā,lai panāktu savu vēlētāju interesēm atbilstošu rīcību,taču tas nedrīkst notikt uz principiālu valstisku problēmu rēķina.

  12. Nevar piekrist E. L. komentāram.

    Pirmkārt – ja mēs atzīstam, ka tiesiskums un taisnīgums ir vienlīdz svarīgas prioritātes, tad kāpēc Vienotība nebija gatava atbalstīt “principiāli valstisku problēmu” – taisnīgumu. Un šī atbalsta trūkuma sekas ir ļoti reālas – Pasaules ekonomikas foruma konkurētspējas indeksā Latvija pēdējos divos gados ir noslīdējusi par 14 vietām The Global Competitiveness Report 2010-2011 (Latvija pēc inovāciju indeksa ir 77. vietā un to apsteidz vismaz 4 Āfrikas valstis!), ES Lisabonas stratēģijas īstenošanā Latvija ir pēdējā vietā EU27 http://www.proinno-europe.eu/inno-metrics/page/innovation-union-scoreboard-2010 un ja šīs metrikas piemēro arī citām valstīm, tad Latvija ir arī pēdējā vietā Eiropas kontinentā vispār – pat aiz Turcijas un Krievijas, tāpat ir redzams, ka ekonomikas struktūra nav uzlabojusies – ir nepieciešamas radikālas pārmaiņas, lai Latvija spētu būt radošāka un tās biznesi spētu radīt lielāku pievienoto vērtību: http://www.diena.lv/sabiedriba/politika/strukturalas-reformas-nepieciesamas-ari-ekonomikai-775789. Tāpat arī nesen Forbes Latvija izdevumā pats Dombrovskis atzina, ka, neskatoties uz labajiem SVF un citu valdību vārdiem par Latvijas “finanšu disciplīnu”, ārvalstu tiešas investīcijas (FDI) Latvijā nav augušas vai to pieaugums ir bijis tuvu nullei.

    Visos šajos gadījumos zaudējumu cēlonis ir taisnīguma trūkums. Patiešām – vai Latvija – latvieši un Latvijas iedzīvotāji – ir kaut kā ģenētiski nepiemērotāki panākumiem, izaugsmei un konkurencei kā citas tautas? Negribas ticēt. Vairāk ticams ir tas, ka visos gadījumos, kad Latvija ir zaudējusi, vainojams ir materiālo iespēju trūkums valstī, lai visi cilvēki – jaunieši, pusmūža cilvēki – spētu iegūt nepieciešamo izglītību, spējas, pieredzi un spētu īstenot savus talantus. Rietumu mūsdienu sociāldemokrātiem (sevišķi jau B. Klintona Third Way vai T. Blēra New Labour) tā ir ideja par valsti kā iespējotāju (enabler, strādājošo empowerment) – valsts rada visiem vienādas iespējas attīstīt savus talantus, strādāt labu, radošu, pelnošu darbu un ar panākumiem konkurēt starptautiskā tirgū.

    Latvijā pēdējos 2-3 gados mēs redzējām pilnīgi pretējo. Pamācošas šajā ziņā ir budžetu un parādu griestu debates ASV – tur demokārtu pozīcija ir, ka nav iespējams samazināt izdevumus tajās nozarēs, kas nosaka valsts nākotni vai valsts starptautisko konkurētspēju. ASV demokrātiem šī ir sarkanā līnija. Vai Latvijā sociāldemokrāti spēs saglabāt šo sarkano līniju – valsts attīstības un labklājības vārdā?

    Latvijā mēs redzam šo fundamentālo uzskatu atšķirību. Labējie (Vienotība, Jaunais Laiks) uzskata, ka pietiek samazināt nodokļus ienākumiem no kapitāla, pietiek ievērot “finanšu disciplīnu” un ieviest eiro un tad investīcijas nāks uz Latvija. Sociāldemokrātu pozīcijai vajadzētu būt (ja mēs sekojam tam, kas notiek Rietumos), ka tas nestrādā īsti labi. Labāka gadījumā šādi mēs varam piesaistīt vājas investīcijas (konveijera darbavietas) un sliktākā gadījumā neko. Tā vieta katrai valstij ir jācenšas piesaistīt biznesi ar savu cilvēkkapitāla apjomu un kvalitāti un tā ir būtiski atkarīga no tā, cik pieejama ir izglītības sistēma valstī, u.c. rādītājiem. Šīs divas atšķirīgās pieejas arī izpaužas nodokļu politikā – labējiem pietiek ar “mazo valsti” un maziem nodokliem, bet kreiso politikas īstenošanai ir nepieciešami lielāki nodokļi.

    Secinājums no tā visa ir tāds, ka ir grūti ieraudzīt, kā Latvija var nostāties uz attīstības ceļa bez progresīvas politikas un tikpat grūti ir ieraudzīt, kā progresīvu politiku būs iespējams īstenot labējā politiskā spēkā. Un vai tad valsts attīstība nevar būt tā principiāli valstiskā problēma, kuras dēļ labējam politiska spēkam vajadzētu piekāpties un kura deļ šo labējo politisko spēku vajadzētu spiest piekāpties – ar visiem iespējamiem līdzekļiem.

  13. Jāsaka es daļēji piekrītu U.
    Tikai mums nav īstena dalījuma labējos un kreisajos!Lai kā arī partijas sevi sauktu!

    Mēs varam tikai teikt to,kas attiecas uz mums, tad aizstāvēsim Progresīvo pamatprincipus, kur vien būsim! Protams,ja domubiedri mums palīdzēs augt!

  14. Un otrkārt, liekas, ka nav godīgi opozīcijas partijas izpildīto savu vēlētāju interešu aizstāvību nosaukt par “politiskās konjunktūras” izmantošanu. To, ka kompromisu cīņā var izmantot visus līdzekļus, apliecina arī ASV pieredze. Pašreiz ASV notiek kompromisu meklējumi partijām savstarpēji draudot ar budžeta griestu sasniegšanu, bet sekojot līdzi ASV politikai var liecināt, ka, līdzīga asuma cīņas ir bijušas arī agrāk. Piem., savulaik Demokrāti draudēja atteikt Republikāņu prezidenta pieprasītos budžeta papildinājumus, kas bija nepieciešami Irākas kara turpināšanai. Vai cits piemērs ir cita veida termiņu tuvošanās – piem., kad beidzas termiņš noteiktiem nodokļu atvieglojumiem (parasti katru gadu tās ir cīņas ap Alternative Minimum Tax) un to ir nepieciešamas pagarināt un pagarinājumam parasti ir nepieciešams kvalificētais vairākums – arī visos šajos gadījumos opozīcija cenšas piespiest pozīciju vienoties arī par citiem jautājumiem. Tā ir politiskā cīņa un ja Latvijā var par kaut ko nosodīt opozīciju, tad par to, ka tā neizmanto visas iespējas. Piem., ASV opozīcija mēdz izmantot iespēju noslīcināt likumu ar neskaitāmiem papildinājumiem vai arī bezgalīgi ilgi debatējot. Latvijā šīs iespējas netiek izmantotas pilnībā.

    Un treškārt – par tiesiskumu un taisnīgumu. Attiecības starp šiem jēdzieniem labi ilustrē kaut vai Darba likums, jo tieši tas ir likums, kas nosaka tiesību un pienākumu samēru starp tiem, kas dzīvo no kapitāla un starp tiem, kas dzīvo galvenokārto no darba ienākumiem. Latvijā, piem., ir noteikti dažādi termiņa ierobežojumi, pēc kuriem darbinieks vairs nedrīkst celt prasību tiesā pret darba devēju. Skaidrs – jo īsāks ir šis termiņš, jo lielāka ir varbūtība, ka šāda prasība netiks celta (darbinieks turpina darba attiecības, nevēlas lieku publicitāti, utml.). Taču – ja paskatāmies uz pasaules praksi, tad tas tā nebūt nav visur. ASV viens no Demokrātu panākumiem ir Lilly Ledbetter Fair Pay Act of 2009, kas nosaka, ka, ja sūdzība ir par darba samaksas diskrimināciju dzimuma dēļ, tad šādai prasībai nav noilguma termiņa. Un te nu paceļas jautājums – kur šeit ir runa par tiesiekumu? Šeit ir runa tikai un vienīgi par taisnīgumu – cik efektīvi strādājošais var aizstāvēt savas tiesības. Es nesaku, ka tas ir labākais piemērs taisnīguma nozīmīgumam, bet tas tomēr ir pietiekoši spilgs piemērs taisnīguma jēdziens Saeimā ir jāaizstāv un tas ir jādara par katru cenu. Jo tieši taisnīgums nosaka, kādas tiesības tiks radītas. JA TIEK RADĪTI NETAISNĪGI LIKUMI, TAD ŠĀDU LIKUMU ĪSTENOŠANA, PAT TIESISKA ĪSTENOŠANA, IR UN PALIKS NETAISNĪBA.

    Un ceturkārt – atgriežamies pie tā, ko rakstīju sākumā – labējie vienmēr atradīs kultūras jautājumus, lai ar tiem piesaisīt vēlēšanās. Ja tas nebūs “tiesiskums”, tad tās būs “O.” lietas un ja arī “O.” lietas būs atrisinātas, tad tā būs kaut vai Makārtura stila cīņa pret noteiktiem režīmiem noteiktās citās valstīs. Nevajag novērtēt par zemu labējo izdemas spējas.

    1. Zem ļoti daudziem Taviem iztirzājumiem esmu gatavs parakstīties. Tamdēļ aicinu Tevi nākt uz Progresīvajiem un rīkoties! Ir pareizi censties nodarboties ar politikas notikumu vērošanu, un vēl pareizāk- analizēt tos, bet pavisam kas cits to visu īstenot!

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *