Dizaina domāšana un pilsētvide. Ar ko sākt?

Rūta Mežavilka, rakstniece, māksliniece, datorgrafiķe, Rīgas domes deputāta kandidāte

Pēdējo desmit gadu laikā Rīga diemžēl nav izcēlusies ar inovācijām vai drosmīgiem lēmumiem gandrīz nevienā jomā. Neizmantoto iespēju uzlabot rīdzinieku dzīves ir bijis daudz, un pilsētas pieejamība nav izņēmums. Kā šeit varētu izmantot dizaina domāšanu (design thinking) un kas tas īsti ir?

Tradicionāli ierasts vārdu “dizains” attiecināt uz kaut ko tīri vizuālu – krāsu, formu, uzrakstu un burtu izmēriem. Taču šis jēdziens ir kaut kas daudz plašāks.

Vispirms – neliels piemērs

„Pietura vajag? Še, jums pietura!”

Attēlā – gluži parasta sabiedriskā transporta pietura. Šī atrodas Vienības gatvē, un tajā redzams visu Rīgas vides nedienu „koncentrāts”. Kas te nav labi?

Pirmkārt un galvenokārt – nav ērta iekāpšana piebraukušajā transporta līdzeklī – ir jāsper plats, atlētisks solis pāri apaļo bruģakmeņu apmalei, kas var izrādīties diezgan sarežģīti vecam cilvēkam vai kustību invalīdam.

Otrkārt – atkritumu tvertne nezin kāpēc novietota tieši tā, lai apgrūtinātu piekļūšanu uz staba novietotajam satiksmes sarakstam. Turklāt starp pieturvietas paaugstinājumu un stabu pa paveras tāda kā aiza, kurā fiziski vārgāks cilvēks mierīgi var arī iekrist un salauzt kādu roku vai kāju.

Treškārt, pats transporta saraksts. Ne novietojums, ne forma nav labi. Pat, ja varētu bez traucēkļiem piekļūt, ratiņnieks to tik un tā neizlasītu, jo tas atrodas pārāk augstu viņa acu līmenim. Arī vājredzīgam cilvēkam šis saraksts būs grūti uztverams – burti gluži vienkārši vienkārši ir par mazu.

Kopumā – par cilvēku, sabiedriskā transporta lietotāju te domāts nav itin nemaz. Tas jāmaina, un ir jāsāk tieši ar domāšanu. Vispirms – definējam lietotāja vajadzības un visas iespējamās problēmas, ar kādām var sastapties lietotājs, bet pēc tam domājam par risinājumiem. Gružkastes pārvietošana pilnīgi noteikti nemaksā miljonus! Bet vislabāk to jau pašā sākumā nolikt tā, lai ērti.

Lai ērti cilvēkam

Dizaina domāšana ir process, kurā mēs cenšamies vispirms izprast  veidojamā produkta vai pakalpojuma lietotāju  un iejusties lietotāja „ādā”. Kāds ir cilvēks, kam domāts šis produkts/pakalpojums? Kādas ir viņa vajadzības un mērķi? Dizaina domāšanas procesā definējam problēmas, mēģinot rast risinājumus, kas varētu nebūt uzreiz pamanāmi ar mūsu sākotnējo izpratnes līmeni. Tas ir domāšanas un darba veids, kā arī praktisku metožu kolekcija. Dizaina domāšanas principi ir universāli – tos var piemērot gan invalīdam piemērotas krūzītes izstrādē, gan jauna mikrorajona izveidē.

Tātad dizains nav „par smukumu un izkārtņu krāsu” (lai gan – arī par to), dizains galvenokārt ir „par funkciju”, par to, kā lietot lietas un dzīvot vidē. Vai šī vide ir ērta vai nav, vai ir patīkami tajā uzturēties. Ja ienākot, piemēram, kādas iestādes uzgaidāmajā telpā, jums ir mulsi jāprāto, uz kuru pusi doties, lai nonāktu pie vajadzīgā ierēdņa, tas ir slikts dizains. Labs dizains būs tad, ja ienākot iestādes uzgaidāmajā telpā, jums „pati no sevis” ielēks acīs vajadzīgā norāde. Šādu visiem saprotamu un ērti izmantojamu dizainu mēdz dēvēt arī par universālo dizainu. Ja vide ir pieejama, izmantojama, patīkama lietošanai, piemēram, cilvēkiem ar kustību traucējumiem, ieguvēji galu galā ir visi.

Dizains ir par funkciju un galu galā – par cilvēku

Tas, kas mums Rīgā šobrīd pietrūkst – interese par lietotāju, par cilvēku.

Visvairāk bāreņa lomā šajā ziņā ir padomju laika mikrorajoni – „jaunais” Ziepniekkalns, Pļavnieki, Purvciems, Ķengarags, kas ar savām haotiskajām reklāmu izkārtnēm un nesakarīgo vizuālo komunikāciju iestrēguši konstantos 90-tajos. Raibs, kliedzošs haoss, kurā katra vismazākā bodīte cenšas pārkliegt blakus esošo uzņēmumu, un rezultātā šajā raibumā grūti kaut ko pamanīt, kur nu vēl uzreiz atrast. Bēdīgs piemērs ir tirdzniecības centrs „Minska” Purvciemā, „Doles” rajons Ķengaragā. Dehumanizēta, atsvešināta vide, kuras centrā nav cilvēks, bet gan pēc iespējas platākas ielas automašīnām, milzu stāvvietas un lielveikalu bleķa šķūņi.

Rīgas Būvvaldes dzīlēs topot pilsētas vienotais dizaina kods, bet vai tas sakārtos haosu mikrorajonos? Vai tiks ieviesta prasība pēc universāla, visiem lietotājiem piemērota vides dizaina?

Parasti par vides pieejamību runājot, šauri saprot tādas lietas kā ratiņkrēsliem paredzētas uzbrauktuves vai liftus, vai neredzīgajiem domātus skaņas luksoforus. Diemžēl, Rīgā pilnīgi novārtā pamesta ir tāda iedzīvotāju grupa kā vājdzirdīgie un nedzirdīgie cilvēki. Ir ļoti nedaudzas vietas, kas aprīkotas ar t.s. dzirdes cilpu – aprīkojumu, kas būtiski atvieglo dzīvi dzirdes aparātu lietotājiem. Ideālā variantā būtu labi, ja šādas dzirdes cilpas atrastos visās pilsētas publiskajās telpās un mācību iestādēs. (Dzirdes cilpu ierīkošanas izmaksas nav kosmiskas – būtībā tas ir elektrības vads, kas stiepjas pa telpas perimetru plus elektronisks vadības bloks.)

Prototipēšana

Svarīgs posms ērta un lietojama dizaina izveidē ir t.s. prototipēšana. Vienkārši izsakoties – vispirms tiek izveidots izmēģinājuma paraugs. Piemēram, gadījumā ar augstākminētajām transporta pieturām – vispirms tiek izveidota viena pieturvieta, kuru iedzīvotāji var testēt. Un tikai pēc tam, ņemot vērā visu mērķauditorijas pārstāvju ieteikumus, tiek izveidots galīgais dizains. Šāda pieeja ļauj ietaupīt līdzekļus un panākt daudz labāku rezultātu.

Bieži vien pat nav vajadzīgas milzīgas izmaksas, lai vidi padarītu kaut mazliet ērtāku. Jāsāk ir ar mērķtiecīgu dizaina domāšanu.

Viss, kas Rīgas mikrorajonos nav labs, šķiet iemiesojies Purvciema “Minskas” apkārtnē.

Starp dzīvām satiksmes artērijām izvietots milzīgs asfaltēts klajums, kura centrā – autostāvvieta. Un ja vēl tas būtu vienkārši noasfaltēts klajums – nē, tas ir sadalīts nesaprotamos dažādu līmeņu laukumos, kuru šķērsošana cilvēkam ratiņkrēslā vai ar bērnu ratiņiem ir neiespējama.

Savukārt pati veikala ēka – kādreizējais padomju laika modernisma arhitektūras paraugs – apkārta kliedzošām izkārtnēm, kuras spilgtumā cenšas “pārsist” cita citu, rezultātā radot vizuālu haosu, kurā grūti orientēties.

Un, protams, neviena soliņa, neviena koka. Kāpēc šeit nevarētu atrasties apstādījumi ar soliņiem? Kāpēc briesmīgo, nolaisto padomju laika kāpņu vietā nevarētu būt lēzenas uzbrauktuves?

Patlaban Rīgas dizains mūs uzrunā ar saviem trūkumiem. Mēs redzam vidi, kurā cilvēks, viņa ģimene un vajadzības tiek atstumtas malā, atdodot vietu biznesam, asfaltam vai vienkāršai neizdarībai. Ja mēs padomāsim par cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, mēs padomāsim par visiem rīdziniekiem. Jo ietve, krustojums un pietura, kas ir pieejama un patīkama cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, būs patīkama mums visiem.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *