Bērnudārzu rindas ir risināmas ar pareizajām prioritātēm

Antoņina Ņenaševa, skolotāja un PROGRESĪVIE līdzvadītāja

Vasaras mēneši ir tas laiks, kad Latvijas vecāki jautā – vai mūsu bērnam atradīsies vieta bērnudārzā? Šī ikgadējā tradīcija ir īpaši aktuāla problēma Rīgā, kur jau pirms ārkārtas situācijas rindā uz bērnudārzu gaidīja tūkstošiem bērnu. Arī mana ģimene patlaban gaida šādā rindā, taču Rīgas bērnudārzu “loterijas” rezultātus neietekmē tikai laiks vai veiksme – šeit nozīme ir arī politiskajai gribai.

Mēnesi pirms Covid-19 ierašanās Latvijā mēs sagaidījām savu otro meitiņu. Mēnesī, kurā savu vietu Rīgas bērnudārzos gaida jau divi tūkstoši bērnu. Lai paspētu nodrošināt meitai vietu bērnudārzā ap to laiku, kad pēc pusotra gada es plānotu atgriezties darbā, mums vieta rindā būtu jāieņem jau tad, kad mēs ar vīru šo bērniņu tikai ieplānojām. Protams, praktiski tas nav iespējams – bērnam vispirms jāpiedzimst un jātiek reģistrētam, pirms viņu var pieteikt Rīgas bērnudārzu rindai. Mūsu vecākā meita ieguva vietu bērnudārzā tikai trīsarpus gadu vecumā. Šī sāpe ir zināma katrai Rīgas ģimenei – tā ir sāpe, kas demonstrē līdzšinējās politikas sistēmisko rīcības trūkumu un izgaismo Latvijā valdošo nevienlīdzību.

Ievads bērnudārzu statistikā

2239 bērni – tik gara šī gada sākumā bija bērnudārzu rinda Rīgā. Šī Rīgas domes informācija (pēc 2019. gada oktobra datiem) rāda, ka rinda ir praktiski dubultojusies. Rindu pieaugumu veicināja jaunie, ar pandēmiju nesaistītie, higiēnas noteikumi, kas palielina nepieciešamās kvadratūras prasības un samazina maksimālo bērnu skaitu grupā. Šīs prasības bija jau sen zināmas, taču Rīgas pašvaldības neizdarība un lēnā reakcija rezultējās tikai tajā, ka patlaban ir atrastas vien 500 papildu vietas.

Kā alternatīva pašvaldības nodrošinātajiem bērnudārziem ir privātie bērnudārzi, kurus patlaban apmeklē ap 20% Rīgas bērnu. Reālās vidējās izmaksas privātajiem dārziņiem ir ap 400 eiro mēnesī, no kā 246,19 eiro līdzfinansējums tiek nodrošināts par bērnu no pusotra līdz četru gadu vecumam. Līdz ar to, lai sūtītu bērnus privātajā bērnudārzā, vecākiem ir jāatrod vēl papildus līdz 200 eiro mēnesī. Lai gan privātie dārziņi reizēm var piedāvāt ātru un efektīvu alternatīvu garajām rindām, šāds risinājums nav iespējams ikvienam. Ne katram vecākam ir pieejami 200 eiro mēnesī, ne visiem no mums ir vecvecāki, radi vai auklītes, kas varētu bērnus pieskatīt.

Arī paši privātie bērnudārzi nav apmierināti ar šo sarežģīto, grūti prognozējamo un nevienlīdzību vairojošo situāciju – bērni, kuri sāk mācības privātajā dārziņā un pēc tam, kad viņiem atrodas vieta, pāriet uz pašvaldības dārziņu, var saskarties ar adaptācijas grūtībām. Šāda bērnudārzu maiņa traucē privātajiem dārziņiem efektīvi plānot savus ieņēmumus. Rezultāts ir mums visiem zināms – Rīga zaudē jaunās ģimenes, vecāki un pedagogi pārceļas uz Pierīgas apkaimēm, un sabiedrībā valdošā nevienlīdzība padziļinās.

Ja novērtējam bērnus, mums jānovērtē pedagogi

Mēs zinām, ka tieši pirmsskolas vecums ir īpaši svarīgs posms bērna attīstībā, ar lielu ietekmi uz bērna nākotnes izredzēm un izglītības sasniegumiem. Lai gan šeit vislielākā ietekme ir ģimenei, būtiska nozīme ir arī pirmskolas izglītības iestādēm. Bērni tajās pavada pat 7-10 stundas dienā. Tāpēc pedagogu kvalifikācijai ir noteicoša nozīme. Diemžēl ar bēdīgu ironiju jāsecina, ka šis vitāli svarīgais darbs sabiedrībā netiek atbilstoši novērtēts.

Pirmsskolas pedagogi ir sistēmiski nepietiekoši apmaksāti. Šī situācija ir īpaši dramatiska pedagogiem, kuri strādā tieši ar 1.5–4 gadus veciem bērniem, jo viņi saņem algas no pašvaldības, kas Rīgas gadījumā nozīmē katastrofāli zemas algas. Tas ir nepieņemami, jo dzīves izmaksas Rīgā joprojām ir starp dārgākajām Latvijā. Lai nodrošinātu iztiku, vairums audzinātāju strādā vairākās vietās. Protams, mums visiem gribētos, lai tieši mūsu bērna grupiņa būtu audzinātājai vissvarīgākā, taču nav iespējams to prasīt no cilvēka, kura dotais ieguldījums netiek pienācīgi atalgots. Paaugstināt bērnudārzu pedagogu darba samaksu līdz valsts vidējai algai Rīgā izmaksātu ap četriem miljoniem eiro – 1/43 daļu no “Rīgas satiksmes” budžeta. Šis nav jautājums par naudu, bet gan par cieņu un prioritātēm.

Arī valsts līmenī šo pedagogu darba nenovērtēšanu demonstrē izglītības ministres Ilgas Šuplinskas izteikumi, aicinot bērnudārzu pedagogu darbu dalīt izglītošanas un „mazāk svarīgā” pieskatīšanas daļā. Šāds skatījums ignorē slodzi, kurai ir pakļauti mūsu pedagogi. Šī profesija ir starp līderiem tā sauktajā izdegšanā. Par pamatu tam ir gan zemā alga un lielā slodze, gan psiholoģiskā noslodze un atbalsta trūkums sistēmā. Pedagogi dara arī papildu neapmaksātu darbu – darba lapu sagatavošanu, darbu labošanu un mācību sagatavošanu, kas tiek veikta ārpus darba laika. Viens no galvenajiem bērnudārzu un izglītības krīzes iemesliem ir tieši nepietiekamais pedagogu skaits – patlaban no studentiem, kas izvēlas pedagoģiju pirmajā kursā, skolās kā pedagogi nonāk tikai 10%. Šo tendenci mūsu izglītībā jau vairākus gadus labo Iespējamās misijas trenētie profesionāļi. Iespējams, ir laiks šo pozitīvo pieredzi pārnest arī uz bērnudārziem.

Bērnudārzu politika būtu jāveido tā, lai labākais bērnudārzs būtu bērnam tuvākais bērnudārzs. Tā, lai katrā Rīgas apkaimē būtu kvalitatīvi bērnudārzi. Rīgas bērnudārziem vajadzētu samazināt, nevis padziļināt starp ģimenēm un sabiedrības slāņiem pastāvošo finansiālo un sociālo nevienlīdzību. Arī bērnudārzu pedagogiem, darot savu izaicinājumiem pilno darbu, nevajadzētu nonākt sociālās nenodrošinātības riskā. Un, protams, vietu Rīgas bērnudārzā ir pelnījis ikviens bērns, kurš sasniedzis pusotra gadu vecumu.

Mūsu pedagogi, tāpat kā daudzi sociālās jomas darbinieki, savu darbu sauc par sirdsdarbu. Taču mēs nevaram no šiem cilvēkiem sagaidīt gadiem ilgu atdevi, ja nespējam sistēmiski nodrošināt viņu pamatvajadzības. Bagātajā Rīgas pašvaldībā šīs izmaiņas nav naudas trūkuma jautājums – tas ir politiskās gribas jautājums.

1 reply to Bērnudārzu rindas ir risināmas ar pareizajām prioritātēm

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *