Atbalsts mazākumtautību medijiem ir Latvijas drošības jautājums

Miroslavs Kodis, partijas “PROGRESĪVIE” ģenerālsekretārs

Divi cilvēki un divi metri – šī drošības mantra ārkārtas situācijas laikā bija prātā mums visiem. Zīmīgi, ka ārkārtas stāvokļa pašā sākumā informācija par Latvijā ieviestajiem drošības pasākumiem bija pieejama tikai latviešu valodā. Gribētos jautāt – vai tā ir labākā iespējamā situācija valstī, kurā cilvēki runā dažādās valodās un gatavojas cīņai ar vīrusu, kas nešķiro savus upurus ne pēc tautības, ne valodas?

Gan kā politikas vērotājs, gan žurnālists es ar lielu nožēlu vērtēju NEPLP lēmumu ar 2021. gadu pārtraukt mazākumtautību satura veidošanu un raidīšanu LTV7. Uzskatu, ka šis ir tuvredzīgs lēmums mediju nozarē un pašreizējā ģeopolitiskajā situācijā. Patlaban ātrāk par Covid-19 Latvijā izplatās maldu ziņas, fake news vai klaji propagandistiska informācija, par kuru lielākoties parūpējies Kremlis un Putina režīms. Šo nepatieso ziņu piemēri ir daudz – nevajag ilgi meklēt, lai atrastu fantāzijas piesātinātus stāstus par to, ka Latvijai ir bijusi loma Covid-19 izveidē, ka mūsu valsts ir neizdevusies demokrātija, vai ka NATO karavīru bāzēs ir vislielākais jaunās slimības perēklis. Protams, vairums no mums ir norūdīti pret šādiem meliem, taču mums jāsaprot, ka cilvēki ziņas patērē visdažādākajos veidos. Ne visi cilvēki, kas Latvijā patērē ziņas, dara to valsts valodā, un ne visi lieto internetu. Tieši tādēļ sabiedriskajiem kanāliem jāspēj veidot saturu, ko uztvertu gan jaunieši, gan cilvēki gados.

Ziņas dzimtajā valodā

Mūsu valstī latviešu valoda ir un paliek vienīgā valsts valoda. Tomēr tagad nav runa par to. Dzīvojot informatīvā kara apstākļos, mums ir jāspēj redzēt patieso situāciju, nevis mūsu ideālo pasauli. Latvijā ir tūkstošiem mājsaimniecību, kurās ģimenes savā starpā sarunājas krievu valodā, kuras saņem ziņas no televīzijas, nevis no interneta vai laikrakstiem. Arī tad, ja liela daļa no šiem cilvēkiem izmanto latviešu valodu citur, mums nav ne instrumentu, ne mandāta, kas ļautu noteikt, kādā valodā cilvēkiem jāsarunājas mājās un kādas ziņas viņiem jāskatās.

Politikas veidotājiem jāapzinās, ka lielākoties cilvēki savu vajadzību apmierināšanai izvēlas vieglāko ceļu. Šādā realitātē sabiedriskā televīzija, kas rada kvalitatīvu saturu krievu valodā, ir valstiska nepieciešamība. Mēs nepieradināsim vecāko paaudzi mainīt savus paradumus un meklēt ziņas interneta platformās. Atceļot ziņu raidījumus LTV7, lielāka daļa skatītaju pārslēgsies nevis uz “Panorāmu’, bet uz “Время” (ziņu raidījums Krievijas pirmajā kanālā). Ar to NEPLP ir sagādājusi jaunus skatītājus Kremļa televīzijas kanāliem.

Cik maksā drošība?  

Pēc pērnā gada aprēķiniem jaunas multimediju platformas izveide (pēc lsm.lv principa) prasītu ap 440 000 eiro. Milzīga summa, taču tā ir kā piliens jūrā, salīdzinot ar miljoniem, kurus propagandas medijos grūž Kremļa spēki. Iespējams, šeit jāuzdod retorisks jautājums – vai ir vērts mesties tik nevienlīdzīgā cīņā, ja reiz pretinieka līdzekļi ļauj izveidot profesionālu, uzmanību piesaistošu diennakts saturu? Jā, protams, jo pat objektīvākie ārvalstu mediji nekad neizstāstīs mums par ikdienas dzīvi un procesiem Latvijā, par mūsu apkaimes notikumiem. Arī Latvijas ieviestie ārkārtas laika drošības pasākumi atšķiras no tiem, kas ieviesti Maskavā. Skatoties tikai no Krievijas raidošos kanālus, mēs neuzzināsim kas ikdienā notiek Latvijā. Un, ja arī uzzināsim, tad ne vienmēr ši informācija būs objektīva.

Kontrastam, NEPLP varētu ņemt piemēru no Igaunijas, kur jau no 2015. gada darbojas sabiedriskās televīzijas kanāls ETV+. Pārraidot gan ziņas un oriģinālraidījumus, gan izklaides raidījumus, seriālus un filmas, ETV+ gada budžeta izmaksas sasniedz ap 4 miljonus eiro. Lai gan sākotnēji kanāls saskārās ar reitingu grūtībām, patlaban tā skatītāju īpatsvars pieaug. Igaunijas pieredze rāda, ka ir grūti mainīt skatītāju paradumu sekot lielajiem Krievijas kanāliem, taču tas ir iespējams ar pietiekamu profesionalitāti un politisko gribu. Šajā kontrastā ir skumīgi redzēt NEPLP lēmumu, jo runa ir par ziņām, nevis veselu televīzijas kanālu, kura izmaksas ir daudz lielākas. Šeit ir jārunā arī par reģionālajiem medijiem, kas raksta dažādās valodās un joprojām ir starp uzticamākajiem ziņu avotiem Latvijas iedzīvotāju acīs, it īpaši tādēļ, ka Latvijā pēdējos gados jau ir slēgti vairāki televīzijas kanāli, tādējādi zaudējot ziņu raidījumus un samazinot pieejamo lokālo informācijas daudzumu.

Krievu valodas pielietojuma samazināšana medijos nav lēmums, kuram būtu tikai nacionālistisks iemesls. Skaidrs, ka arī mediju saturam latviešu valodā jāvelta daudz vairāk finansiālo līdzekļu. Jau vairākus gadus mediju vide redz LTV7 kā kanālu ar spēcīgu sporta kanāla potenciālu un, attiecīgi, ar lielākiem finansiālajiem ieguvumiem. Tomēr valsts sabiedrisko mediju vidē šādas pārmaiņas nedrīkst notikt uz mazākumtautību satura rēķina. Finansējums mediju atbalstam ir jāskata arī drošības un aizsardzības kontekstā, un šādā kontekstā kanāla komerciālie ieguvumi ir sekundāri. Arī tad, ja interneta mediju auditorija ir lielāka nekā LTV7 ziņām, šīm ziņām jātiek saglabātām to cilvēku dēļ, kuri nespēs mainīt paradumus un tāpēc var nonākt dziļākā Kremļa ietekmē. Mēs varam piekarināt cenas zīmi sporta reklāmai, taču nevaram to piekārt informētai, demokrātiskai sabiedrībai, kas spēj saglabāt uzticību savai valstij. 

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *