Ardievu, referendumi!

Vēlmi praktiski aizliegt pilsoņiem ierosināt tautas nobalsošanas politiķi ir veikli nosaukuši par rosinājumu pilnveidot referendumu ierosināšanas procedūru. Vienotības iniciatīva paredz, ka šobrīd nepieciešamo 10 000 pilsoņu parakstu vietā, kas ir jāsavāc likumprojekta iniciatoriem, lai procedūru nodotu tālāk valsts institūcijām,  būs jāsavāc viena desmitā daļa no iepriekšējās vēlēšanās piedalījušos vēlētāju parakstiem. To rosina politiķi, kas visaktīvāk iestājušies par pilsoņu līdzdalības iespējām, naudas lomas mazināšanu politikā un citām, demokrātiju stiprinošām un pilnveidojošām vērtībām. Atcerēsimies, ka tieši “lietussargu revolūcijā” referendumam bija svarīga simboliska loma.

Ja tiešām iniciatīva gūs Saeimas atbalstu, tad, lai jebkādu likumprojektu izstrādātu un iesniegtu Saeimai vai nodotu tautas nobalsošanai, likumprojekta iniciatoriem pašiem būs jāsavāc 154 379 vēlētāju paraksti. Iespējams, ka tas nebūtu nekas traks un neiespējams, ja valsts pieņemtu vienkāršus, notariāli neapstiprinātus parakstus. Bet nē, der tikai notariāli apstiprināti, turklāt katrs šāds paraksts pie notāra maksā 2,01 Ls. Tātad likumprojekta iniciatoriem par parakstiem vien nāksies maksāt vairāk nekā 310 tūkstošus latu. Ja vēl ņemam vērā administratīvās izmaksas, kas radīsies, lai nodrošinātu šo parakstu vākšanu, tad diez vai tautai kāda likumdošanas iniciatīva varētu izmaksāt lētāk nekā pusmiljons latu.

Jau gadiem tiesiskuma koalīcijā ietilpstošie politiķi stingri iestājas par naudas lomas un ietekmes mazināšanu politikā. Kā tas saskan ar šādu ierosinājumu, kad referendums kļūs par luksus instrumentu, ko varēs izmantot tikai ļoti, ļoti turīgi cilvēki vai organizācijas, ko viņi pabalstīs? Vai Latvijā vispār ir kāda nevalstiska organizācija, kura var atļauties iztērēt apmēram pusmiljonu, lai rosinātu tautas nobalsošanu? Arī neviena politiskā partija no valsts nesaņem ne tuvu tik daudz līdzekļu, cik nepieciešams, lai rosinātu referendumu. Vēlēšanu uzvarētāja Saskaņas Centrs saņem vien nepilnus 130 tūkstošus latu. Tātad pat partijām nāksies meklēt turīgus ziedotājus, lai rosinātu kādu jautājumu nodot tautas nobalsošanai.

Ja iniciatīvas rosinātāji cer, ka šie ierobežojumi kalpos, lai liegtu un mazinātu izslavēto ārvalstu ietekmi un provokācijas uz Latvijas iekšpolitiku, tad tas ir vairāk nekā naivi. Jebkuram loģiski domājošam cilvēkam ir skaidrs, ka tiem, kuri vēlas un rosina šādas provokācijas, nepieciešamie finanšu resursi nebūs šķērslis. Šķērslis tas būs tikai tām iniciatīvām, kas patiešām nāks no tautas.

Referendumu kritiķi teiks, lai visi stājas partijās un virza savas iniciatīvas un likumprojektus parlamentārā ceļā. Tomēr diez vai šāds arguments jeb aicinājums iztur kritiku, it īpaši valstī, kur partiju dzīvotspēja ir īsa un demokrātiskums vairumā gadījumu – apšaubāms, un sabiedrības uzticība tām – dramatiski zema. Būtu ļoti svarīgi domāt un meklēt ceļus, kā esošo sistēmu papildināt ar arvien jauniem līdzdalības instrumentiem, kā ļaut pilsoņiem atgūt ticību, ka šī valsts ir viņu un viņi tajā spēj ietekmēt lēmumus. Vismaz kritiskos brīžos. Tā vietā, lai meklētu ceļus cilvēku pilsoniskās aktivitātes slāpēšanai, ir daudz rūpīgāk jāizvērtē kļūdainās valsts pārvaldes cēloņus un sekas, kas parasti motivē neapmierināto sabiedrības daļu ķerties pie ārkārtas līdzekļiem.

Ne mazāk svarīgs aspekts ir tas, ka nereti referendums ir kā tiesnesis vai galavārds gadījumos, kad partijas par kādu svarīgu jautājumu nevar vienoties, kāda partija ir principiāli pret noteiktu jautājumu. Tas notiek tāpēc, ka izkārtojums Saeimā matemātiski ir tāds, ka nepieciešamo likumprojektu nevar pieņemt, vai tāpēc, ka kādai partijai ienāk prātā pakaulēties, tirgoties, lai gūtu kādu labumu citās lietās. Šajā gadījumā referendums ir nevis bīstama lieta, bet gluži pretēji – ļoti vajadzīgs kā „politiskais sabiedriskās dzīves sanitārs”. Referendumiem ir arī brīdinoša loma. Tautas nobalsošana ir kā lakmusa papīrs, kas norāda, ka konkrētā jautājumā, lai kā kādam tas nepatiktu, ir problēma, kas jārisina. Un politiķi tagad grib sev šo “pēdējā brīdinājuma” signāllampiņu atņemt?

Referendums kā pilsoniskās līdzdalības un politiskās iniciatīvas instruments pašā pamatā ir ļoti labs un pareizs. Ierobežot referendumu pēc 18. februāra notikumiem ir tas pats, kas ierobežot šļirču lietošanu tikai tāpēc, ka kādam ienācis prātā sev ar tās palīdzību ievadīt indi. Ir jāsaprot, ka ne jau šļircēs ir vaina. Tomēr ir dažas lietas, ko ir vērts sakārtot, lai maksimāli samazinātu referendumu iespējamo negatīvo ietekmi uz sabiedrisko un politisko dzīvi:

  • lai būtiski samazinātu gan parakstu vākšanu, gan pašu referendumu, gan vēlēšanu izmaksas, jāievieš iespēja parakstīties un balsot elektroniski;
  • jānosaka maksimālie griesti finansējumam, ko drīkst izmantot referenduma ierosināšanas un norises kampaņās. Tāpat šī finansējuma avoti jāpadara publiski un atklāti jau pirms referenduma norises;
  • CVK vai tiesai jau pēc pirmo 10 000 parakstu savākšanas jāizvērtē, vai paraksti tikuši vākti par jautājumu, par ko drīkst notikt referendums. Ja uz attiecīgo jautājumu attiecas kādi no ierobežojumiem, tālākā parakstu vākšana jāatceļ;
  • drošības iestādēm jau pašā saknē jāspēj likvidēt politiskās iniciatīvas, kuru mērķis ir Latvijas valstiskuma apdraudēšana.

Daļa no šīm lietām jau šobrīd tiek risinātas. Diemžēl risinājumu komplektā ir iekļuvusi iniciatīva, ar kuru teju pilnībā tiks liegtas iespējas arī godīgiem pilsoņiem rosināt referendumu.

Nenoliedzami, ka labi pārvaldītā valstī aktuālās politiskās dienaskārtības veidošanai jānotiek iedzīvotāju interesēs strādājošā parlamentā. Tomēr mūsdienīgu, atvērtu un demokrātisku sabiedrību raksturo gan vairākuma spēja ieklausīties mazākuma viedoklī, gan politiskās elites rēķināšanās ar pilsoņu gribu, kas pausta tiešas tautvaldības ceļā, t.i., tautas nobalsošanā. Neviena pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas notikušā referenduma rezultāti nav bijuši postoši valsts neatkarībai un attīstībai pretēji neskaitāmiem kļūdainiem lēmumiem, ko pieņēmuši dažāda ranga politiķi. Un nav nekāda pamata atsevišķu indivīdu uzskatam, ka Latvijas tauta nespēs atsijāt graudus no pelavām un atbalstīs savai pastāvēšanai kaitīgas tautas nobalsošanas idejas.

1 komentārs par Ardievu, referendumi!

  1. Neviena pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas notikušā referenduma rezultāti nav bijuši postoši valsts neatkarībai un attīstībai pretēji neskaitāmiem kļūdainiem lēmumiem,..

    Autoram vajadzētu atcerēties, ka par ‘iestāšanos’ Jevrasajuzā arī bija referendums.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *