Aiz Breivīka frontes robežas

Pasaule joprojām ir šokā par šā gada 22. jūlija notikumiem Norvēģijā, kur 32 gadus vecais Norvēģijas pilsonis Anderss Bērings Breivīks sarīkoja īstu asinspirti, nogalinot 77 cilvēkus. Šajā rakstā mēģināšu atbildēt uz Latvijas publiskajā telpā plaši apspriežamo jautājumu, vai Norvēģijas traģēdijai līdzīgi notikumi varētu atkārtoties arī Latvijā.

Andrejs Berdņikovs, Dr.sc.pol., LU Sociālo un politisko pētījumu institūta pētnieks, PROGRESĪVO biedrs; raksta pirmpublikācija: politika.lv

Uzreiz jāuzsver, ka neviena sabiedrība nav pasargāta no jauniem Hērostratiem vai vienkārši psihiski slimiem masu slepkavām. Šajā ziņā neviens neko nevar droši prognozēt. Tomēr tas nenozīmē, ka nav iespējams identificēt labējā ekstrēmisma tendences dažādās valstīs, tās savstarpēji salīdzināt un paskatīties, kā Latvija izskatās uz vispārējā fona.

Neiecietība arī tolerances citadelēs

Runājot par parlamentos pārstāvētajām politiskajām partijām, jāatzīst, ka pēdējos gados situācija Eiropā strauji mainās. Vēl pavisam nesen Eiropas nacionālo parlamentu lielākajā daļā pamīšus dominēja divi mēreni politiskie spēki — centriski labējie (kristīgie demokrāti, labējie liberāļi, dažādi tā saukto tautas partiju veidi) un centriski kreisie (sociāldemokrāti, leiboristi, vairāk vai mazāk mērenas darba partijas utt.). Šobrīd Eiropas parlamentos arvien lielāku pārstāvniecību un ietekmi gūst populistiskas, pret imigrantiem vērstas partijas, kurām bieži vien ir cieši sakari ar klaji rasistiskiem vai neofašistiskiem grupējumiem. Visbiedējošākais ir tas, ka šī tendence skar ne tikai Austrumeiropas un Balkānu zemes, kuras parasti asociējas ar neiecietību, bet jau ir acīmredzama valstīs, kas vēl nesen tika uzskatītas par tolerances citadelēm: Nīderlandē, Dānijā, Somijā, Zviedrijā, Norvēģijā. Tas liecina, ka Eiropā pieaug pieprasījums pēc labējā populisma.

Attīstītajās demokrātiskajās zemēs ikdienas sociālos un politiskos procesus tomēr virza ne tikai parlamentārās politiskās partijas, bet arī ārpus parlamentiem esošā aktīvākā sabiedrības daļa. Tāpēc labējā ekstrēmisma analīzē īpaša uzmanība jāpievērš sociālajām kustībām Eiropā, jo atšķirībā no Latvijas daudziem pilsoniski un politiski aktīviem cilvēkiem Rietumeiropā pievilcīgāka un interesantāka šķiet līdzdalība tieši kustībās, nevis politiskajās partijās.

Sociālo kustību līmenī Eiropā šobrīd ir novērojamas divas spēcīgas un savstarpēji naidīgas reakcijas pret mūsdienu globalizācijas izpausmēm. Pirmā ir vērsta pret tā saukto korporatīvo globalizāciju, savukārt otrā uzstājas galvenokārt pret globalizācijas izraisītajiem migrācijas un nacionālo identitāšu vājināšanas procesiem. Pirmo pārstāv kreisi noskaņotā globālā taisnīguma kustība (Global Justice Movement), kuru arī sauc par alterglobalizācijas (alterglobalization) kustību. Tā atbalsta globalizācijas kosmopolītisko raksturu, tajā pašā laikā pieprasot, lai globalizācijas pamatā būtu sociālās vienlīdzības, īstas demokrātijas un vides aizsardzības principi, nevis peļņas apsvērumi.

Savukārt otru reakciju pret globalizāciju pārstāv labējo ekstrēmistu organizācijas un to globālie tīkli. Galvenais globālā taisnīguma kustības kritikas objekts ir starptautiskās finanšu institūcijas (Starptautiskais Valūtas fonds, Pasaules Banka, Pasaules Tirdzniecības organizācija u.c.) un transnacionālās korporācijas. Vislielākais labējo ekstrēmistu ienaidnieks ir imigrants. Tas gan neizslēdz, ka labējie populisti dažreiz veiksmīgi savieno pret imigrantiem vērstu retoriku ar korporatīvās globalizācijas atsevišķu izpausmju kritiku.

Vēl pirms dažiem gadiem Rietumu attīstītajās demokrātijās daudz aktīvāk un spēcīgāk darbojās pirmais, tas ir, kreisais sociālā aktīvisma virziens. Tomēr pēdējos gados lielā mērā globālās ekonomiskās krīzes dēļ arvien pamanāmākas un jauniešu vidū populārākas kļūst labējo ekstrēmistu kustības. Turklāt labējā un kreisā spārna aktīvisti aizvien biežāk un sīvāk cīnās savā starpā, un tā rezultātā par ierastu parādību Rietumeiropā ir kļuvušas ielu kaujas starp rasistiem un anarhistiem, neonacistiem un antifašistiem, skinhediem un minoritāšu tiesību aizstāvjiem. Šai cīņai ir daudzas kopīgas pazīmes ar 20. gadsimta 30. gados Eiropā notikušajiem nacistu un fašistu uzbrukumiem sociāldemokrātiem, komunistiem un anarhistiem. Atļaušos apgalvot, ka Norvēģijas traģēdija ir šīs cīņas izpausme.

Breivīka karš

Pieejamie dati par Norvēģijas masu slepkavu Andersu Bēringu Breivīku ļauj izdarīt divus nozīmīgus secinājumus par viņa uzskatiem un rīcības motīviem. Pirmkārt, ir acīmredzamas viņa simpātijas pret un, iespējams, arī sakari ar labējām ekstrēmistiskajām organizācijām. Interneta vietnē Document.no Breivīks apgalvoja, ka savas cīņas taktiku ir apspriedis ar galēji labējo kustību Angļu aizsardzības līga (English Defence League) un organizāciju Pārtrauc Eiropas islamizāciju! (Stop the Islamification of Europe).[1] Turklāt Norvēģijas policija pieļauj, ka patiesībai var atbilst Breivīka izteikumi, ka teroristisko aktu veikšanā viņam bijuši palīgi.[2]

Otrkārt, gan Breivīka paziņojumi internetā, gan viņa izplatītā deklarācija skaidri rāda, ka viņš savu darbību uzlūko kā cīņu pret kreisajiem aktīvistiem un politiķiem. Internetā viņš rakstīja, ka Angļu aizsardzības līgai līdzīgas kustības aizsākšana Norvēģijā ir vienīgais veids, kā vājināt sociālistu, anarhistu un pret rasismu vērsto organizāciju — tādu kā Blitz un SOS Rasisme — darbību pret Norvēģijas konservatīvajiem spēkiem.[3] Dokumentā 2083 – Eiropas Neatkarības deklarācija (2083 – A European Declaration of Independence), kuru Breivīks elektroniski izplatīja pirms saviem asinsdarbiem, ir redzams, kurš, viņaprāt, ir galvenais mūsdienu Eiropas civilizācijas ienaidnieks. Tas ir tā sauktais „kultūras marksisms” (Cultural Marxism), kas, pēc Breivīka domām, „pakāpeniski pārņēmis mūsu sabiedrības pēc Otrā pasaules kara.”[4] Šajā deklarācijā Breivīks nosauc arī cilvēkus, kuri, viņaprāt, ir visvairāk vainīgi kultūras marksisma ideju formulēšanā un izplatīšanā: Ģ.Lukāčs, A.Gramši, V.Reihs, Ē.Fromms, H.Markūze un T.Adorno, demonstrējot vērā ņemamas šo domātāju teoriju un biogrāfijas detaļu zināšanas.[5]

Šie dati ļauj saprast, kāpēc Breivīka teroristiskie akti tika vērsti nevis tieši pret musulmaņu vai imigrantu kopienām, bet gan pret pašmāju kreisajiem spēkiem, proti, Norvēģijas Darba partiju un tās jaunatnes organizācijas (AUF) biedriem. Uzskatot Eiropas islamizāciju par ļaunumu, Breivīks savā prātā, visticamāk, vienkārši izdomāja, ka cīnīties pret „ļaunuma” avotu (kreiso spēku īstenotā multikulturālisma politiku) ir produktīvāk nekā pret „ļaunuma” sekām (musulmaņu kopienu klātbūtni Eiropā). Breivīka antikomunistiskā un antimarksistiskā histērija bija galvenais iemesls viņa pieteiktajam karam pret kreisajiem aktīvistiem un politiķiem Norvēģijā.

Analizējot mūsdienu vardarbīgos konfliktus, šobrīd daudzi joprojām kļūdaini balstās uz 20. gadsimta 90. gadu pirmajā pusē Semjuela Hantingtona izvirzīto tēzi, ka līdz ar Aukstā kara beigām ideoloģiskie konflikti pasaulē ir zaudējuši savu aktualitāti un ka turpmāk visu galveno konfliktu avots būs kultūru atšķirības.[6] Patiesībā tas, ka ideoloģiskie antagonismi nekur nav pazuduši, bija skaidrs jau 1999. gadā, kad pret korporatīvo globalizāciju noskaņotajiem protestētājiem Sietlā izdevās izjaukt Pasaules Tirdzniecības organizācijas Ģenerālās asamblejas sēdi. Mūsdienu globālā ekonomiskā krīze izraisa arvien asākas ideoloģiski motivētas sadursmes, šajā gadījumā — ne tikai starp korporatīvo varu un pilsonisko sabiedrību, bet arī starp radikāli labējām un kreisajām kustībām. Nav nekādu drošu garantiju, ka cīņa starp labējiem un kreisajiem nesasniegs 20. gadsimta 30. gadu vardarbības līmeni. Norvēģijas traģēdija skaļi atgādina pasaulei par šīs cīņas eksistenci. Tā arī rāda, ka mūsdienu konfliktos etniskie, reliģiskie un kultūru faktori bieži vien ir cieši saistīti ar ideoloģiskajiem faktoriem.

Latvija – ārpus procesiem

Kā jau uzsvērts šī raksta pašā sākumā, neviena sabiedrība nav pasargāta no agresīviem garīgi slimiem cilvēkiem, vienalga, vai tie ir ideoloģiski motivēti vai kādu personisko problēmu vadīti. Tajā pašā laikā ir vairāki iemesli, lai apgalvotu, ka Latvijā vardarbīgo ideoloģisko konfliktu iespējamība ir zemāka nekā vecajās Eiropas demokrātijās.

Latvija ir ārpus daudziem pasaules procesiem un tās pilsonisko sabiedrību gandrīz neskar mūsdienu globālā cīņa starp labējām un kreisajām kustībām. Atbilstoši šī gada maijā publicētajam Latvijas Drošības policijas 2010. gada darbības pārskatam, labēji orientēto radikālo organizāciju un kustību publisko aktivitāšu intensitāte Latvijā ir raksturojama kā relatīvi zema, bet kreisās radikālās organizācijas nespēj izvērst savu darbību trūkstošā finansējuma, nelielā atbalstītāju loka un vājās ideoloģiskās un organizatoriskās bāzes dēļ.[7] Es savukārt atļaušos apgalvot, ka Latvijā kreiso radikālo organizāciju, vismaz Rietumu izpratnē, vispār nav. Jebkurā gadījumā, ja šādas organizācijas pat pastāv, tās atšķirībā no Rietumeiropas neparādās publiskajā telpā un to ietekme uz sabiedrību ir nulle. Tāpēc šo organizāciju pastāvēšana diez vai var uztraukt globālā labējo ekstrēmistu tīkla pārstāvjus.

Tās organizācijas, ko Drošības policija un Latvijas mediji sauc par radikāli kreisajām, patiesībā pauž vietējam patēriņam domātas un uz lokālo politisko konjunktūru orientētas ideoloģiskās nostājas, kurās pretrunīgā veidā savienojas labējās un kreisās idejas. Tas kopumā atbilst postpadomju reģiona tradīcijai, jo šajā reģionā ir it īpaši izplatīti visādi sarkanbrūnie ideoloģiskie hibrīdi kā, piemēram, nacionālboļševisms, kreisais tradicionālisms, autonomais staļinisms, kreisais eirāzisms un daudzi tā sauktie konservatīvās revolūcijas un trešās pozīcijas paveidi. Kaut gan labējo un kreiso ideoloģiju pretrunīgos savienojumus var sastapt arī Rietumu demokrātijās — kā piemēru var minēt nacionālanarhistu kustību (N-AM) Lielbritānijā un jaunos labējos (Nouvelle Droite) Francijā — mūsdienās tie rodas galvenokārt Krievijā un tās idejiskajā ietekmē esošajās citu zemju kopienās, tajā skaitā Latvijas krievvalodīgo kopienā. Visbūtiskākais ir tas, ka Latvijas „radikāli kreisās” organizācijas neietilpst starptautiskajos tīklos, kas konsekventi cīnās pret korporatīvo globalizāciju. Tās atrodas ārpus kreiso spēku mobilizācijas procesiem, kas intensīvi notiek mūsdienu pasaulē, un līdz ar to nepiedalās globālajā karā starp labējām un kreisajām kustībām.

Vēl viens iemesls, kāpēc Latvija ir mazāk pakļauta vardarbīgu ideoloģisko konfliktu riskam, ir saistīts ar īpašu Latvijas sabiedrības mentalitāti, kuru raksturo neticība panākt kādas sociālas izmaiņas pilsoniskās sabiedrības līmenī. Atšķirībā no daudzām valstīm gan Rietumeiropā, gan postpadomju telpā Latvijā arī nav masveida ielu kauju un citu vardarbīgu akciju tradīciju. Šajos apstākļos Latvijas radikāļiem ir ļoti grūti atrast sekotājus un atbalstītājus, kas būtu gatavi regulāri darboties ielu akcijās vai kādās citās ārpus parlamenta un citām varas struktūrām veiktās darbībās. Iespējams, daļēji šī iemesla dēļ Latvijas radikāļi tiecas iekļūt parlamentā, ieņemt deputātu krēslus, kļūt par respektabliem politiķiem vai vismaz pieskaņot savu darbību politiskās elites darba kārtībai, īpaši aktivizējoties Saeimas vēlēšanu kontekstā.

Pēdējais jautājums, kuram ļoti īsi vēlos pievērsties, ir izredzes apkarot ekstrēmismu ar pārdomātu etnopolitiku. Citiem vārdiem, vai var mazināt Norvēģijas traģēdijas atkārtošanās iespējamību Latvijā, veicinot toleranci un starpkultūru dialogu ar dažādām integrācijas programmām? Riskējot paust Latvijas cilvēktiesību ekspertu vidū nepopulāru viedokli, man tomēr jāatzīst, ka esmu šajā ziņā visnotaļ skeptisks. Ekstrēmisms zeļ un plaukst arī vistolerantākajās un visdemokrātiskākajās sabiedrībās, un Norvēģijas traģēdija tam kārtējais ir apliecinājums. Pazīstamais terorisma un sacelšanās kustību pētnieks Valters Lakers (Walter Laqueur) jau sen ir konstatējis, ka tieši demokrātiskie nevis autoritārie režīmi ir ārkārtīgi vārīgi politiski motivētas vardarbības priekšā.[8]

Politiskais ekstrēmisms ir vairāk specdienestu un Drošības policijas nekā ar sabiedrības integrāciju saistīto iestāžu kompetence. Tajā pašā laikā nobeigumā vēlos īpaši uzsvērt, ka nedrīkst pieļaut arī citu galējību — situāciju, kad aktīvistu centieni panākt kādas pozitīvas izmaiņas ar nekonvencionālās līdzdalības un pilsoniskās pretošanās metodēm tiek traktēti kā ekstrēmisma izpausmes.

[1] Fielding, J. Killer was Adviser to EDL on Islamic Hatred.  Sunday Express, July 24, 2011. Pieejams: http://www.express.co.uk/posts/view/260736/Killer-was-adviser-to-EDL-on-Islamic-hatred

[2] Erlanger, S. Norway Suspect Denies Guilt and Suggests He Did Not Act Alone. The New York Times, July 25, 2011. Pieejams: http://www.nytimes.com/2011/07/26/world/europe/26oslo.html?pagewanted=1&_r=1&hp

[3] Basketter, S. Norwegian Terror Suspect Looked to the English Defence League as ‘an Example’. Socialist Worker, July 23, 2011. Pieejams: http://www.socialistworker.co.uk/art.php?id=25501

[4] Breivik, A.B. 2083 – A European Declaration of Independence. London, 2011. Pieejams: http://unitednations.ispnw.org/archives/breivik-manifesto-2011.pdf

[5] Turpat.

[6] Huntington, S.P. Foreign Affairs, Vol. 72, No. 3, Summer, 1993, pp. 22-49.

[7] Drošības policijas 2010.gada darbības pārskats. Pieejams: http://www.iem.gov.lv/files/text/dp2010gp.pdf

[8] Skatīt, piemēram: Laqueur, W. Guerrilla Warfare: A Historical & Critical Study. New Brunswick (U.S.A.) and London (U.K.): Transaction Publishers, 2002. P. 407; Laqueur, W. A History of Terrorism. New Brunswick (U.S.A.) and London (U.K.): Transaction Publishers, 2001. Pp. 224-225.

2 komentāri par Aiz Breivīka frontes robežas

  1. Laba analīze. Jāsaka, gan, ka vardarbīgs radikālisms vairāk manuprāt iespējams autoritārās un totalitārās valstīs,kur ir pierasts ar vardarbību vērsties pret savādāk domājošiem. Rietumu pasaulē tomēr tolerance tiek ielikta lielā mērā skolā un izglītībā un tādēļ vardarbīgs radikālisms pamatā paliks tikai interneta komentāros. Taču akli paļauties tikai uz to protams nevar!

  2. Ervin, realitāte ir tāda, ka Rietumos tiešam ir daudz, daudz tolerantāka sabiedrība kopumā. Bet, ja mēs runājam tieši par ekstrēmistu grupējumiem, tad atšķirību starp, piemēram, Krieviju un anglosakšu pasauli gandrīz kā nav. Lielbritānija ir pilna ar radikālajām grupām, bet ielu bandu darbības vēriens Losandželosā un Ņujorkā vienkārši šausmina (daudzas no šīm bandām ir politiski motivētas). Līdzīgas problēmas arī Francijā. Ar tolerances mācīšanu skolās var daudz ko panākt, bet nedrīkst aizmirst, ka blakus skolām jebkurā demokrātiskajā sabiedrībā ir daudz alternatīvo informācijas un ietekmēšanas avotu (vardarbība televīzijā, radikālo grupējumu laikraksti un brošūras, rasistisko ideju popularizēšana un naida kurināšana internetā utt). Autoritārie režīmi var ierobežot pieeju šiem alternatīvajiem avotiem, demokrātiskie režīmi nevar. Tāpēc demokrātijas diemžēl šai ziņā ir īpaši vārīgas. Bet neko nevar padarīt – starp brīvību un drošību, manuprāt, tik un tā ir jāizvēlas brīvība!

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *