Kā mums jāmaina nodokļu politika?

Foto autors: Jānis Džerijs Šterns
Foto autors: Jānis Džerijs Šterns

Biedrības PROGRESĪVIE vadītāja Anša Dobeļa runa uzstājoties Saeimā:

Vēl pirms pieciem-septiņiem gadiem runāt par progresīvu nodokļu sistēmu Latvijā bija teju nepieklājīgi. Progresīvas sistēmas piedāvātājus nereti vainoja vēlmē apturēt ekonomisko izaugsmi, attīstību un aizbaidīt no Latvijas investorus. Tādēļ man ir ļoti liels prieks, ka šodien par šo jautājumu mēs jau droši runājam likumdevēju mājvietā Saeimā.

Turklāt mēs vairs nerunājam par to, vai Latvijā ir nepieciešama progresīva nodokļu sistēma, bet par to – kāda tieši progresīva nodokļu sistēma Latvijai nepieciešama! Esmu pārliecināts, ka tas nozīmē, ka esam krietni tuvāk taisnīgākai nodokļu sistēmai Latvijā.

Tomēr vēl arvien publiskajā telpā, runājot par progresīvu nodokļu sistēmu, nereti izskan dažādi mīti, puspatiesības, kā arī progresīva nodokļu sistēma tiek nepamatoti sašaurināta līdz vienam nodoklim, kas visbiežāk ir iedzīvotāju ienākumu nodoklis (IIN) no darba algām.

Un tā ir liela problēma, jo mēģināt būtiski mazināt sociālo nevienlīdzību, veicot izmaiņas tikai vienā konkrētā nodoklī, ir neiespējami. Tādēļ dažādi piedāvājumi, kā Latvijas nodokļus padarīt taisnīgākus, vai nu rada būtisku negatīvu fiskālu efektu valsts budžetam, vai arī nesniedz nepieciešamo ieguldījumu nevienlīdzības mazināšanā. Klasisks piemērs tam bija agrākā finanšu ministra Eināra Repšes piedāvājums, kas paredzēja progresīvu nodokļu sistēmu ieviest, būtiski paaugstinot IIN likmi ienākumiem no darba algas jau virs 300 latiem, bet nevienam to nesamazinot.

Šodien no Finanšu ministrijas puses ir aktualizēts jautājums par diferencētu neapliekamo minimumu, kas arī attiecas tikai uz darba algām piemēroto ienākumu nodokli.

Uz nodokļu sistēmu ir nepieciešams skatīties kompleksi. Ja skatāmies šauri, piemēram, tikai uz darba algām piemēroto ienākumu nodokli, tad varam maldīgi jau šodien apgalvot, ka Latvijā ir progresīva nodokļu sistēma, jo tiek taču piemērots neapliekamais minimums. Tādējādi mēs neredzam vai negribam redzēt tās ačgārnības nodokļu sistēmā kopumā, kas to patiesībā padara regresīvu. Tas ir, kopējo nodokļu slogu bagātiem ļoti zemu, bet mazo algu saņēmējiem – nesamērīgi augstu.

Lai saprastu ačgārnību Latvijas nodokļu sistēmā, varam to vienkārši ilustrēt, apskatot divas dažādas mājsaimniecības.

Piemēram, vienu mājsaimniecību, kas saņem vidējos ienākumus Latvijā. 2014. gada izskaņā vidējā darba samaksa bija tuvu 800 eiro mēnesī. Lielākoties šāda tipiska mājsaimniecība savus ienākumus gūst darba algas veidā un teju no visas algas nodokļos samaksā 23%. Tāpat cilvēkam nākas no visiem saviem ienākumiem veikt sociālas iemaksas, kas, lai gan var tikt saukta par apdrošināšanu, faktiski ir nodoklis. Mājsaimniecība ar šādiem ienākumiem faktiski ir spiesta visus vai gandrīz visus savus ienākumus novirzīt patēriņam, tādējādi samaksājot vēl patēriņa nodokļus, galvenokārt PVN. Saskaitot šos nodokļus kopā, slogs sanāks krietni pāri 50%.

Savukārt, krietni turīgākas mājsaimniecības, kur ikmēneša ienākumi, piemēram, ir 5000 eiro, nodokļu slogs ir zemāks. Teiksim, ja ienākumi tiek gūti darba algas veidā, par ienākumiem virs 4050 eiro to guvējs ir atbrīvots no sociālajām iemaksām. Ja vien cilvēks nestrādā valsts pārvaldē vai kādā prestižā uzņēmumā, viņš savus ienākumus bieži izvēlas nenoformēt darba algas veidā, bet, piemēram, saņemt dividendes – un 23% IIN vietā maksā vairs tikai 10%. Un sociālo nodokli nemaksā nemaz. Tāpat krietni retāk visi ienākumi tiek novirzīti patēriņam, un līdz ar to patēriņa nodokļi tiek maksāti tikai no daļas ienākumu.

Un šo ačgārnību nav iespējams likvidēt, veicot izmaiņas tikai darba algām piemērojamajām IIN likmēm.
Te arī noteikti jāmin diskusijās plaši izmantotais arguments, ka Latvijā ir ļoti maz lielo algu saņēmēju, kas ir patiesība. Un tādēļ, ieviešot progresīvu nodokļu sistēmu, nemaz nebūtu, kam īsti piemērot paaugstinātas ienākuma nodokļa likmes, lai mazo algu saņēmējiem tās varētu samazināt. Un atkal tas parāda, ka, apskatot nodokļu politiku tikai viena nodokļa griezumā, mēs nonākam strupceļā.

Ja Latvijā nav lielo algu saņēmēju, tad par lielo ienākumu guvējiem privātpersonu vidū tā apgalvot gan vairs nevar. 2013. gadā 100 privātpersonas, kuras saņēma lielākos ienākumus dividendēs, kopā nopelnīja aptuveni 73 miljonus. Runa ir par tikai simts cilvēkiem un tikai dividendēm, bet ir vēl arī citi ienākumu veidi, piemēram, kapitāla pieaugums, kas arī tiek aplikts vien ar 10%.

Un te rodas jautājums: ja darba algām ir 23% IIN, plus vēl jamaksā ļoti lielas sociālās iemaksas, – kādēļ cilvēkam, kurš gūst lielus ienākumus un var atļauties savus ienākumus noformēt dažādos veidos, izvēlēties darba algu, ja nodokļu atšķirība starp dažādām ienākumu formām ir tik milzīga? Kamēr būs šādas nodokļu likmju atšķirības dažādu ienākumu veidiem, lielo algu saņēmēju Latvijā vienmēr būs ļoti maz.

Finanšu ministrijas piedāvātajam diferencētā neapliekamā minimuma modelim ir vēl arī citi būtiski trūkumi. Tas paredz, ka strādājošie, kuru bruto alga pārsniedz 1500 eiro, neapliekamo minimumu nākotnē vairs nesaņems vispār, bet tas pakāpeniski tiks samazināts visiem, kuru alga bruto pārsniedz 380 eiro mēnesī. Sanāk, ka Latvijā neapliekamais minimums tiks samazināts vai atņemts tiem, kuru ienākumi ir pat zemāki nekā daudzās citās ES valstīs noteiktā minimālā alga.

Lai saprastu, cik tad katram būs neapliekamais minimums šajā „vienkāršajā” sistēmā, nāksies piemērot īpašu aprēķināšanas formulu. Turklāt neapliekamais minimums darba algām vairs netiks piemērots ik mēnesi, bet to reizi gadā kā pārmaksātus nodokļus atgūs tikai tie strādājošie, kuri VID iesniegs gada ienākuma nodokļa deklarācijas. Tas nozīmē to, ka regulārie ikmēneša ieguvumi saruks visiem. Tomēr cilvēkam, kurš saņem algā dažus simtus, katrs nopelnītais eiro ir nepieciešams konkrētajā mēnesī un komunālos rēķinus ir grūti atlikt līdz deklarācijas iesniegšanai.

Noteikti būs gana daudz sētnieku, ugunsdzēsēju, šoferu, medmāsu, sociālo darbinieku un citu profesiju pārstāvju, kuri dažādu iemeslu dēļ deklarācijas VID neiesniegs. Kāds nepratīs, cits būs pārāk aizņemts vai noguris darbā, vēl kāds vienkārši nesapratīs likuma prasības… Un tie nav cilvēki, kuri var atļauties algot grāmatvedi vai konsultantu. Nepiemērojot neapliekamo minimumu uzreiz, faktiski valsts būs uz aptuveni pusotru gadu aizņēmusies naudu no sabiedrības sociāli mazaizsargātākās daļas. Turklāt uzkrāvusi administratīvo slogu gan VID, gan mazo algu saņēmējiem. Un ietaupījusi uz tiem, kuri deklarācijas neiesniegs.

Šī nozīmīgā IIN reforma paredz radīt sarežģītu sistēmu, kas būs grūti saprotama lielākajai sabiedrības daļai un faktiski pārdalīs nodokļus tikai mazo darba algu saņēmēju un vidusslāņa starpā, tādējādi atņemot naudu viduslānim un sniedzot niecīgu atbalstu mazaizsargātākajiem. Bet lielo ienākumu guvēji – tie, kuri pelna no kapitāla pieauguma, – faktiski arvien paliks priviliģētā statusā ar ļoti zemu nodokļu slogu.

Alternatīva tam ir ieviest klasisku un vienkāršu progresīvo nodokļu sistēmu, kas ir pārbaudīta un veiksmīgi funkcionē vairumā ekonomiski veiksmīgu demokrātisko valstu. Klasiska progresīvā nodokļu sistēma paredz, ka noteiktam ienākumu līmenim tiek piemērota konkrēta nodokļu likme, respektīvi, nodokļu likme tiek attiecināta uz konkrētu ienākumu daļu. Un ienākumu zemākajai daļai likme ir niecīga, bet tā pākāpeniski pieaug. Turklāt to nedrīkst attiecināt tikai uz darba algu, bet jāiekļauj apliekamajā bāzē visi ienākumi.

Biedrība PROGRESĪVIE ir vairākkārtīgi ar šādiem piedāvājumiem vērsusies pie Finanšu ministrijas un Saeimas frakcijām. Līdzīgus piedāvājumus esam snieguši arī manabalss.lv, un tos ir parakstījuši tūkstošiem cilvēku.
No Saeimas deputātiem esam saņēmuši dažādas atbildes uz mūsu priekšlikumiem – gan vienkāršu atrunāšanos (kas vairāk izklausās nevis pēc „nevaram”, bet gan pēc „negribam”), gan deputātu pašu redzējumus par to, kādai progresīvai nodokļu sistēmai būtu jābūt.

Pozitīvi ir tas, ka šķiet, vairums deputātu sliecas to atbalstīt. Tomēr tālāku šī jautājuma virzību parlamentā kavējis ir tas, ka katrai frakcijai un nereti arī deputātam ir savs redzējums un sava vīzija, bet nav bijis neviena deputāta, kuram tā būtu prioritāte un kurš šos viedokļus apkopotu un saskaņotu.

Tādēļ mums bija liels prieks, ka Saeimas deputāts Igors Pimenovs šā gada budžeta gatavošanas procesā parlamentā izskatīšanai iesniedza piedāvājumu ieviest klasisku progresīvo nodokļu sistēmu, kas bija balstīta tieši uz mūsu biedrības priekšlikumu. Patīkami arī tas, ka par priekšlikumu nobalsoja ne vien opozīcijas deputāti, bet pozīcijas vidū bija tādi, kuri atturējās.

Piedāvājums paredzēja ienākumu daļai līdz 1200 eiro mēnesī piemērot 15% IIN likmi, no 1201 eiro līdz 2000 eiro 25% likmi, bet ienākumu daļai virs 2000 eiro piemērot 30% likmi. Līdzās būtu jāapaugstina arī neapliekamais minimums, arī par apgādībā esošām personām. Un likmes jāttiecina uz visiem ienākumu veidiem, ne tikai darba algu. Vai tas nav vienkāršāk un saprotamāk nekā diferencētais neapliekamais minimums?

Šie cipari nav akmenī cirsti – tie ir diskutējami, labojami un pilnveidojami. Tomēr, ja ritenis ir jau izgudrots, mums nav jāmēģina to izgudrot vēlreiz. Un progresīvai nodokļu sistēmai ir jākalpo kā instrumentam, kas palīdz izveidot sabiedrību ar plašu vidusslāni, lai nodrošinātu valstī ilgtspējīgu ekonomisko attīstību, sociālo stabilitāti un drošību.

Jau 25 gadus mēs veicam izvēli starp zemiem nodokļiem kapitālam un augstiem darbaspēkam. Izvēle vienmēr nosvērusies par labu kapitālam, solot, ka tā piesaistīsim investīcijas, radīsim darbavietas un nodrošināsim veiksmīgu attīstību. Šāda politika investīcijas ļāvusi piesaistīt galvenokārt nozarēs, kurās nav liels nodarbināto skaits, jo nodokļu politika vienkāršās darba vietas investoru acīs padarījusi ļoti dārgas.
Tas ir viens no iemesliem, kādēļ darbaspējīgi cilvēki pamet valsti. Bet kapitāls ilgtermiņā arī te nepaliks, jo tam vajag cilvēkus.

Ja argumenti, ko šodien dzirdat, nav pietiekami, ieklausīsimies beidzot starptautiskās organizācijās – tādās kā OECD, SVF, Eiropas Komisija, – kas arvien biežāk un skaidrāk norāda, ka nodokļu slogs Latvijā ir sadalīts nesamērīgi un sociālā nevienlīdzība ir viens no galvenajiem draudiem Latvijas ilgtspējīgai attīstībai.

1 komentārs par Kā mums jāmaina nodokļu politika?

  1. Mūsu nodokļu sistēma ar PVN ir piemērota tikai valstīs ar augsti attīstītu ražošanu, lai uz tālākas tās attīstības rēķina varētu gūt budžetā lielākus nodokļu ieņēmumus. Latvijā mums galīgi nav attīstīta ražošana, tādēļ šāds PVN mūsu ekonomiku var tikai sagraut. Par to jau esam pārlicinājušies 20 gadu ilgā periodā. Latvijā piemērotākais nodokļu variants varētu būt līdzīgs kā ASV. Galvenais ir UIN un diferencēts patēriņa nodoklis. Sīkāk lasiet manā blogā
    http://www.janis-labrencis.mozello.lv

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *