Nauda pietiek tam, kam vajag!

Latvijas iedzīvotāju parādi par siltumenerģiju sasnieguši jau 40 miljonus latu. Tomēr tā vietā, lai problēmu risinātu, gan valdības partijas, gan opozicionāri bļaustās, vaimanā un vaino viens otru. Saskaņas Centrs rosina mazināt PVN apkurei un vaino Vienotību pie lielajiem rēķiniem; savukārt, Vienotība kritizē saskaņiešus par nenosiltinātajām mājām Rīgā.

Ir skaidrs, ka PVN samazināšana nav ilgtspējīgs un kaut cik nopietns risinājums apkures parādiem, tāpat skaidrs, ka arī pašvaldībās, kur pie varas ir Vienotība, ne viss ir kārtībā ar ēku siltināšanu. Diez vai arī māju nosiltināšana atrisinās iedzīvotāju nespēju norēķināties par komunālajiem pakalpojumiem. Kamēr siltums nekļūs vēl dārgāks, par to maksās mazāk, bet rēķiniem klāt nāks kredītmaksājumi. Tāpat rudenī mājsaimniecībām sola būtisku elektrības cenu kāpumu. Kā risinās šo problēmu? Masveidā atslēgs elektrību? Vai arī rosinās mājsaimniecības ņemt kredītus un iegādāties jaunāku, ekonomiskāku elektrotehniku…

Patiesībā Latvijas iedzīvotāji, tajā skaitā ļoti liela daļa – strādājošie, nespēj apmaksāt daudzus jo daudzus pakalpojumus un preces, kas būtu nepieciešamas cilvēka cienīgai dzīvei.

Labējie politiķi nereti ir izteikušies, ka patiesībā jau nabadzības Latvijā neesot un nevienlīdzība ir krietni pārspīlēta – ar šo apgalvojumu norādot, ka liela daļa tā saukto nabadzīgo īstenībā it kā saņem dāsnas „aplokšņu algas”. Tomēr strauji augošie parādi par komunālajiem pakalpojumiem un cilvēku nespēja iegādāties pirmās nepieciešamības preces skaidri parāda situācijas dramatiskumu.

Pat ja no šīs politiskās bļaustīšanās būs rezultāts ar kādu risinājumu, tas nebūs nekas vairāk kā ielāps. Turklāt tāds ielāps, kas neturēsies diez ko ilgi. Gluži vienkārši – ar ielāpu līmēšanu netiks atrisināta pamatproblēma: cilvēku ierobežotā pirktspēja un kritiski zemie ienākumi.

Nav otras tādas valsts Eiropas Savienībā, kur mazo un vidējo algu saņēmēji būtu aplikti ar tik augstiem darbaspēka nodokļiem. Vairāki simti tūkstoši strādājošo dzīvo uz nabadzības riska robežas vai zem tās, jo pēc nodokļu nomaksas „uz rokas” nesanāk pat iztikas minimums. Savukārt, uzņēmējam šāds nodokļu slogs ikviena darbinieka algošanu padara tik dārgu, ka par jaunām darba vietām un attīstību lielākā daļa var vien sapņot…

Mūsu nodokļu politika žņaudz ne vien strādājošos, bet visu ekonomiku. Tā neļauj mazajiem un vidējiem uzņēmumiem attīstīt jaunus pakalpojumus un preces, jo nav pietiekami patērētāju, kas tās varēs pirkt. Pēc rēķinu nomaksas lielākajai daļai Latvijas iedzīvotāju vairs neatliek līdzekļu, lai kaut padomātu par lauku tūrisma pakalpojumu izmantošanu, vietējo ekoproduktu nobaudīšanu vai teātra apmeklēšanu. Un nav ko valdības ministriem muldēt, ka jāorientējas uz eksportu. Ja ģimenes uzņēmumam nav iespēju savu produktu realizēt tepat, tad diez vai tas spēs attīsties, augt, investēt inovācijās un kļūt par eksportētāju.

Lai situāciju mainītu, ir jāveicina cilvēku pirktspēja. Nevis 10% sabiedrības, kā tas darīts līdz šim, bet sabiedrības vairākuma. To var izdarīt vienkārši – būtiski samazinot darbaspēka nodokļu slogu mazo un vidējo algu saņēmējiem un ieviešot progresīvu nodokļu sistēmu.

Tomēr grūti noticēt, ka tas tik drīz varētu notikt, jo premjeram un finanšu ministram ir daudz argumentu, lai nenotiktu – naudas nepietiek, investori var aizmukt, fiskālie rāmji, inflācija, bankas…

Izrādās, naudas pietiek tikai PVN samazināšanai, no kā reāli ieguva niecīga sabiedrības daļa. Naudas pietiek arī IIN mazināšanai, kas atkal kalpo šauras sabiedrības daļas interesēm un vairo sabiedrības nevienlīdzību. Miljoni atrodas arī banku glābšanām, jauniem celtniecības megaprojektiem un Saeimas autobāzes uzturēšanai. Pietiek tam, kam vajag.

4 komentāri par Nauda pietiek tam, kam vajag!

  1. Aigars Krīgalis.

    Pareizi Ansi. Taču kā panākt uzlabojumu? Labējā Jenotība (teiks, ka mums ir tā jau zemākā nodokļu LIKME Eiropā) noteikti pamēģinās izčakarēt šo ideju, kā jau to Taukmūļu partija pirms daudziem gadiem izdarīja ar progresīvā nodokļa ideju, kas jau tālu bija tikusi. Viņi progresivitāti piedāvāja sākt jau no 300 !!! Ls algas, nevis kā sākotnēji bija paredzēts no 1000 Ls.
    Visos stūros ir jāpieprasa NEKAVĒJOTIES atjaunot NEAPLIEKAMO MINIMUMU pirmskrīzes līmenī (90 Ls). Krīze taču beigusies, vai ne? Un tad 2 gadu laikā neapliekamo minimumu jādubulto. Es pat teiktu, ka pie 180 Ls neapliekamā minimuma varētu mierīgi paaugstināt IIN līdz 30%. 90% iedzīvotāju no šāda kāpuma būtu pasargāti ar neapliekamo minimumu, taču nedaudz vairāk (30-40Ls) sāktu maksāt algas virs ~800 Ls.
    Un vēl pēc tam par katru apgādājamo arī jāpiemēro palielinātais neapliekamais minimums. Tas veicinās dzimstību un stabilitāti STRĀDĀJOŠO ģimenēs, nevis tikai soc.pabalstus gaidošos. Tad no ēnu ekonomikas būs izdevīgi iznākt arī 500 Ls algām. Un sociālais budžets pildīsies. 
    Vācijā oficiāli ar ienākumu nodokli neapliekami ir ~700 eiro (~500 Ls). Taču mums, lai cilvēks oficiāli saņemtu 500 uz rokas vēl 400 (gan darbinieks, gan darba devējs kopā) jāsamaksā nodokļos. 
    Vienīgi ar neapliekamo minimumu var efektīgi regulēt nabadzību. Cilvēki nav pamatā tendēti nemaksāt komunālos rēķinus. Taču kad jāizvēlas starp paēst, pabarot bērnus vai samaksāt komunālos? Jebkurš izvēlēsies pirmo prioritāti.

    1. Tikai ar neapliekamo minimumu var mazināt nabadzību, bet ne veidot spēcīgu vidusslāni. Turpretī ar progresīvu nodokļu sistēmu var gan vienu, gan otru. Kā to panākt? Regulāri un kompetenti par šiem jautājumiem runāt, tos skaidrot un pamatot. Un radīt partiju, kura šos jautājumus var  un ir gatava risināt. 

  2. “Un nav ko valdības ministriem muldēt, ka jāorientējas uz eksportu. Ja ģimenes uzņēmumam nav iespēju savu produktu realizēt tepat, tad diez vai tas spēs attīsties, augt, investēt inovācijās un kļūt par eksportētāju.”

    Šim tomēr nepiekritīšu. Viena no LV lielajām problēmām ir tā, ka vairums pat eksportējamo preču ir ar salīdzinoši zemu pievienoto vērtību. Savukārt, to lielā mērā ietekmē sabiedrības visnotaļ zemais izglītības līmenis, īpaši eksaktajās zinātnēs, kas mūsdienu pasaulē ir šādu preču un pakalpojumu radīšanas pamatā. Jāpieskaita arī zināms mentalitātes moments un vēsturiskā bagāža, t.i., darbības/domāšanas mēroga un uzņēmības trūkums mūsu līdzcilvēkos. Es atvainojos, bet mēs dzīvojam valstu savienībā ar >500milj potenciālo patērētāju iekšējo tirgu. Neviens netraucē cilvēkam raudzīties uz sava biznesa perspektīvām no šāda skatu punkta. Tāpēc problēmu pamatā ir ne tikai mistiska valdība, bet arī paši cilvēki. Muļķīgi un netālredzīgi ir veidot biznesu jau pamatos orientējoties tikai uz draugiem/radiem/tuvējo miestu. Mūsdienu saziņas līdzekļi jau sen ļauj uz pasauli raudzīties citām acīm. Tā ka diez vai kaut kas būtiski mainīsies, kamēr vainu meklēsim tikai ārpus sevis. Par pārējo vairāk vai mazāk piekrītu.

    1. Māri, visi vienmēr biznesu uzreiz nesāks ar daudzmiljonu projektiem. Daudzi biznesi sākas ar mazumiņu un nākotnē izaug līdz kaut kam lielam. Protams, ka jau sākumā var spraust lielus mērķus un tas ir jādara. Bet ja nav mazais un vidējais tiek smacēts ar pārmērīgiem nodokļiem, ja tiek iznīcināts vietējais patēriņš, tad tam mazajam, vidējam nav reālas iespējas augt un attīstīties. Nemaz nerunājot par līdzvērtīgiem konkurences apstākļiem lielajā vienotajā 500 miljonu tirgū. 

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *