Ziņas 2017. gada 18. jūlijs

AIJĀ, ŽŪŽŪ…

Sabiedrības vājā aktivitāte pēc “Rīdzenes sarunu” publicēšanas radījusi manī personīgi nozīmīgu un izmisīgu jautājumu: “Kādēļ snauž Latvijas sabiedrība?”

Mums ir pasaulē labākās miega dziesmiņas. Vai patiešām jau kopš šūpuļa esam iemanījušies aizmigt saldā miedziņā, neatkarīgi no tā, kas notiek apkārt?

Viss “Rīdzenes sarunu” rezultāts šobrīd ir ap 150 cilvēku pulcēšanās PROGRESĪVO pieteiktajā piketā, lai pieprasītu ģenerālprokurora atkāpšanos, nepilns tūkstotis Rīgas pils laukumā Jaunās Konservatīvās partijas pieteiktajā tautas sapulcē “Par tiesiskumu Latvijā!”, daži raksti, “tvīti” un “posti”.

Varbūt mums ir tik daudz raižu, ka nespējam vien paspēt pret visu piketēt un iestāties?

Dažās gada nogales dienās varēja mainīt sociālās apdrošināšanas iemaksu regulējumu par obligātajām minimālajām iemaksām, pēc tam, pirms citas gadu mijas – dažās dienās atcelt.

Nodokļu reforma, lāgā netapusi turpat 30 gadus kopš neatkarības atgūšanas, tagad top dažos mēnešos.

Nevalstiskās organizācijas apdraud izmaiņas nodokļu atvieglojumos ziedotājiem.

Bez plašākām diskusijām un atsaucības sabiedrībā tālāk tiek virzīts likumprojekts par vispārējās pamatizglītības apguvi no sešiem gadiem, faktiski, pat likumprojektu pakete, kur, cita starpā, paredzēta arī izglītības ieguves formas un vispārējās vidējās izglītības iestādes tipa – vakara (maiņu) vidusskolas – izslēgšana.

Bērnu tiesību aizsardzības jautājumi, veselības aprūpe, dzīvnieku aizsardzība, vide… – tā varētu turpināt un turpināt.

Valsts varas pārstāvji arvien vairāk pierod, ka var darīt ko un kā ienāk prātā – dienas laikā apgriezt otrādi atlikušo nepilno pāris miljonu dzīvi un… nekas neseko!

Arī šajos iedzīvotāju dzīves kvalitātei būtiskajos jautājumos izskan tikai retas balsis, kas vispārējā murdoņā apklust reizēm pat nesadzirdētas. Bieži vien tās atskan no vienām un tām pašām sejām, jo aktīvo seju ir nožēlojami maz.

Vismaz vienā jautājumā, šķiet, sabiedrība bija vienota. Pazudušā puisīša Ivana nāvē sabiedrība vaino VIENALDZĪBU. Bet vienaldzība nav tikai abstrakts jēdziens. Vienaldzība ir attieksme pret notiekošo. Attieksme, kas izpaužas neieinteresētībā, kūtrumā un bezdarbībā. Tā pati vienaldzība, kas nonāvēja Ivanu, grauj arī šo valsti.

Šis nav analītisks raksts, šis ir kliedziens! Cilvēki, labrīt, pamostamies!!!

Viss notiekošais ir stāsts par mums un kas notiks ar mums – Latvijas iedzīvotājiem.

“Rīdzenes sarunas” nav tikai rupja tērzēšana, tas ir stāsts par Latvijas drošību, tiesiskumu un attīstību.

Valdības darbs, savukārt, ir par to, KĀ mēs dzīvosim – kādu izglītību saņems mūsu bērni, kādus sociālos pakalpojumus – mūsu kaimiņi, kādu veselības aprūpi – vecmāmiņa.

Mēs visi neesam juristi, ārsti, skolotāji, bet katram no mums ir tēmas, kuras pārzinām labāk nekā citi. Tādēļ solidarizējamies un atbalstam cilvēkus, kuri iestājas par mums būtisko – ne tikai, dzerot tēju, savās mājās, bet arī publiski!

Stājamies biedrībās, partijās, atbilstoši savai pārliecībai un pieredzei, piedalāmies pasākumos, paužam viedokli atklāti un publiski!

Esam gatavi maksāt ar nodokļu starpniecību par to, ka kāds izpēta mums svarīgās tēmas un aizstāv mūsu intereses biedrībās un nodibinājumos, esam gatavi maksāt par to, lai Latvijā būtu neatkarīgi mediji, kas spējīgi profesionāli izgaismot visas aktuālās tēmas un sniegt sabiedrībai arī padziļinātu analītisku informāciju.

Šis laiks pierāda, ka nevalstiskais sektors un mediji ir tā novājināti, ka savu misiju spēj pildīt tikai minimālos apjomos. Ja tā turpināsies, mūsu valsts paliks par demokrātisku un tiesisku tikai uz papīra, jo demokrātiska un tiesiska tā var būt tikai ar stipriem medijiem, nevalstiskajām organizācijām un aktīvu pilsonisko sabiedrību kopumā!

Inga Liepa-Meiere,

partijas PROGRESĪVIE biedre

  • Рига Орг

    blablabla